|
7. Apr 2010|16:56 |
Jau kādu laiku nedaudz esmu vīlusies filosofijā, un diemžēl šī vilšanās neaprobežojas ar Latvijas teritoriju. Lai gan esmu no tiem cilvēkiem, kurus spēj aizraut filosofiskas diskusijas, mani tomēr nedaudz vairāk vilina praktiska darbība un tajā sakņoti pētījumi. Tieši tādēļ ar dziļu cieņu skatos uz "vecajiem labajiem laikiem", kad filosofi bija arī matemātiķi, fiziķi, mūziķi, politiķi un viss cits, kas vien likās viņiem interesants pētījumu objekts. Filosofija bija ne tikai starpdisciplināra, bet gan "daudzdisciplināra", kas pamatoja tās reālo nozīmību. Diemžēl, gadiem ejot, visas šīs filosofijas izpētes jomas ir atdalījušās kā atsevišķas nozares ar saviem pētniekiem, kuriem, diemžēl, lielākoties vairs nav tā visaptverošā pasaules skatījuma, kas vēsturē palikušiem dižgariem. Un pati filosofija ir palikusi plika kā baznīcas žurka, un dažbrīd šķiet, ka tās vienīgās spējas ir atgremot savu vēsturi un atsaukties uz tiem pārējiem - politologiem, sociologiem, semantiķiem, psihologiem, ētiķiem, lingvistiem, matemātiķiem utt.utjp.
Man pietrūkst iespējas būt noderīgai šajā jomā. Bet tiešām noderīgai, vismaz tikpat ļoti, kā tiem, kas Indijā uz graustu jumtiem būvē skolas bērniem, kuriem savādāk nekad mūžā nebūtu iespēja uzzināt, kas ir skolotājs. |
|