D[ra]kone - Nepateiktas domas

Kādam gribēju teikt, ka pasaule faktiski sastāv no divām substancēm: Likuma un Matērijas.

Likums ir konstants un nemainīgs telpā un laikā.

Matērija ir bezgalīga savā formā un daudzveidībā.

Lai saprastu reliģiju ir jāsaprot, ka reliģija tieši tā pat sastāv no sava "likuma" un "matērijas".

Likums ir viens, bet matērija, kas veido reliģiju ir bezgalīga savā daudzveidībā. Matērija, no kuras ir veidota reliģija vienīgi nav pakļauta telpai, kā dimensijai, toties tā izpaužās citās dimensijās, kuras šeit neuzņemos definēt.

Reliģijas savā daudzveidībā nav vienas universālās patiesības vēstījumi, kā to labprāt vēlētos pasniegt teosofi. Katra reliģija vēstī savu patiesību un tā ir patiesa šīs konkrētās reliģijas ietvaros, bet zaudē savu patiesību ārpus tās.

Tomēr tā "matērija", ko veido neskaitāmās reliģijas ir pakļautas noteiktiem universāliem likumiem.

Šie likumi noska piemēram to, kā darbojas lūgšanas, kas ir ticība un tās lomu ticīgo un pašas reliģijas kontekstā un citas reliģiskās izpausmes. Un te neiet runa par likumsakarībām, kas būtu reliģijas tīri sociālās izpausmes bet arī likumsakarībām, par metafizisko spēku, un iespējām, ko spēj dot reliģija.

Dimžēl viss, ko mēs parasti saskatam reliģijā ir tās tiešā "sataustāmā matērija", bet nespējam aizsniegties līdz sapratnei par šīs matērijas likumsakarībām un tas parasti ierobežo mūs mūsu meklējumos pēc pašiem "savas reliģijas un savas dzīves uztveres"

Varu tik piebilst ka savā vistiešākajā saskaņā ar šiem likumiem ir pagāniskās dabas reliģijas un no kristīgajām reliģijām man tāda šķiet arī pareizticība. Ja jūs nolād vai par jums aizlūdz luterāņu mācītājs, tad tam būs pavisam cits efekts un rezultāts, kā ja to darīs piemēram pareizticīgo mācītājs un tas ir tieši šo metafizisko likumu, par kuriem gan šeit nerunāšu, iespaids.