Sorm-Keremet
Nu skaidas lec! Jau sen, kopš mirts bij bads,
kopš karā krists. Divdesmit piektais gads!
Cērt līko bērzu. Stāvēdami klāt, uz viņiem
ciema veči velti lād, velti rāda pakaļu un
draud tā vecā ragana, kas ceļa galā raud,
jo mainījies pats laiks, jauns tagad stāsts,
top cīņas kārtībā viss vecais gāzts, un cērt
un cērt, un iebrūk debess loks, ko balstīja
simt gadu Sormas koks, tak tumšās sirdīs
ķērc vēl Sormas bieds, un sava bērza
malku tautai liedz, gan ņemtu citkārt pops,
tak dievnams ciet, un skolā negrib vest,
kam skolā bērni iet, tā paliek brikšņos
bērzs, un nopūst tāss, un trūkstas lops un
cilvēks vietas tās, bet nepiepildās tumšas
tautas lāsts, jo jauns ir laiks, jo Sormas
koks ir gāzts, un veciem velniem spēka
nepietiek, un cirtējiem ne velna nenotiek,
tak tumša sirds ir ceļš, pa ko tu nāc, un
visu otrād izlemj ļaužu prāts, sirds laiza
savu pušumu kā zvērs, tur, tumšā sirdī, uz-
var Sormas bērzs, un paiet gadu daž, — vai
brīnums kāds, ka biedrs Jēkabsons ir
nošauts notiesāts, ka vecais priekšsēdētājs
miris traks, bet Abdulla no kara nepārnāks,
— tā īstenību pieviļ Sormas bieds, tu iecērt
kājā. Pamosties. Un kliedz.
1980
|