ho hoo, kādām atmiņu pērlēm trāpīt

būt redzējušam to savām, kaut skarbām acīm ir ko vērts.
vakarā, kad redzēju ielikto versiju no agrīnajiem 90 un gabrielu robina kapucē spraunā tēlā, redzēju arī kādus 10 gadus vēlāk Solsbury Hill, kur Pēters sirms un uzvēlis plecos savu nastu. nodomāju, ka gribētu viņu kādreiz redzēt, bet tādu kā pirmajā būtu daudz foršāk. lai arī visi viņiem piedomāti un salikti smuki.

kas Jums ar Keitu? ka nepaņēma vai paņēma?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, protams, ir vērts. un labi, ka tā un āmen.

ar Kētiņu man viss kārtībā, patīk kopš bērna kājas :) ir tik viena tāda dziesma, kas man bērnībā vispirms tā kā patika, bet vienā brīdī piegriezās. runa par Wuthering Heights. tas ir gabals, kas labi sākas, bet nekad nebeidzas, līdz ar ko šaušalīgi piegriežas vienā brīdī. tā ka viena no KB nozīmēm manā vārdnīciņā ir saistīta ar šo aspektu. un tovakar ar', tas Come Talk to Me, šķita mūžīgs, nebeidzams un, pateicoties, iepriekšējās nakts uzdzīves sekām, vedināja uz domām par elles priekškambari.

jomajō, Pēčam jau 60! kas to būtu... oj, zin, kas ir? man arī būs 60, drīz jau, bitīt matos manos sirmos. pacnt gadu vēl un labvakar Ōpīt. tiesa, man vispirms jātiek pie dēla.

(Reply to this) (Parent)