| fuckara fingerošana jeb čakru hematogēns |
[Mar. 21st, 2012|01:42 am] |
vakarrosmes meldija man atgādina big bad-mintōnu pie Usmas zem/virs skābes.
ņipri trauksmaina diena. sveika, atkal, Rīga. ar dievu, atkarības.
eofekkingf |
|
|
| даша даст карандаш |
[Mar. 21st, 2012|04:42 pm] |
Šveikam bij oficiāls papīrs, ka viņš iraid ideōts. man šāds verdikts ir sejā ierakstīts, toties vakar saņēmu oficiōzu, prkstiski nesalasāmu bumāgu, ka esmu brīvs no atkarībām.
haha ≠≠≠ es pats apzinos vismaz piecas. tikko aizgāju uz antikvariātu pabarot vienu no tām. un ļoti labi: iepazinos ar burvīgu Jeilas bibliotekāru un tiku pie cienījamas dāvanas savam daču burtu guŗū — ōpusa par grāmatas mākslu senajā Krievzemē. Toms ir ne tikai buŗtu jājējs ar lielo burtu, bet arī varens slāvists un arābists, tā ka baidos, viņam šī bībele jau plauktā varētu būt. jāaizraksta pa kluso sieviņai, Mirjamai, jāpazondē. citādi man parīt rokas bagāžā var aptrūkties rūme.
Mirjama ir arhitekte, un viņa jau pārdesmit gadus palīdz Tomam veidot jaukus arābu mežģīnraksta fontus. vienu no tiem sauc Qarandash (melnais akmens). es patlaban neesmu akmenī, kur nu vēl melnā, bet šis vārds man atkal liek atcerēties vienu vakardienas sarunu ar it kā tak izglītotu tautieti, savas nozares profesionāli, dvēseļu magu un vispār PHD, bet, mļaķ, man galīgi nav skaidrs, kur viš ir sasmēlis visas tās gudrības par dvieļugalvām, kas apdraud Eurōpu un Raivja Dzintarzemi. no kurienes tāds naids pret kultūrām, kas viņam pašam ir devušas albatrosu, alkatrazu, algebru, aldžazīru, alkohōlu, azimuti... šiškebabu un karandašu?
pēc nekrolōga apmeklējuma vakar nekavējoties nokāpu lejā uz stratēģiski pareizi izvietoto Teārta bāru un iešāvu kapteini Morganu, kā arī ar prieku izlasīju Paula rakstu iRLā par zīmēšanu. vot, pajemšu rokā zīmuli un nomierināšu sevi ar līnijām, rankām, svītrām, svēdrām, švīkām, drīksnām, velcēm un citiem dūmdomu vilcieniem. |
|
|
| dura pers-pirates |
[Mar. 21st, 2012|10:42 pm] |
ar dačiem lāgpalāgiem sanāk riktīgi kāzusi. viņi ir natural-born dislektiķi.
jau pirmajā dienā, ieripojot Hāgā, pievērsu uzmanību, ka vai ikkatrā kvartālā viena parkošanās vieta ir rezervēta mītiskam briesmonim ARTS. čozanah, es nodomāju, — viņiem tiešām te ik pa 100 metriem mākslenieki dzīvo, turklāt vēl ar režīmiski garantētu četrkājainā drauga stāvvietu? ap čēestuotruo ARTS-zīmi man pieleca, ka viņi vienkārši nemāk rakstīt. tobiš māk, bet ne tā kā mēs. maunam.
nākamais dis-lex-gloss parādījās amata jomā, kad šie sāk brūķēt pers pa labi un pers pa kreisi. ko pērs, kāpēc pērs? neko nesapratu. viņiem ar Irānu kaut kāds Molotova-Ribiņtrōpu kontrakts noslēgts? a, nē — tur par presi runa: par mēdīšanās žanru, par iespiedmašīnām, un droši vien par proletariāta apspiešanu.
kālab es to pieminu? Da diesviņzin, jau sen esmu piemirsis. man te pa visu tīkls pazuda. acīmredzot, galvā arī.
ā, nu ja! es te šitās stundiņas forši izsviedrējos svēdrās un burtu lokos. un, pateicībā par anonīmo rakstu Rīgas laikā par zīmēšanu, kā arī, atziežot zobus ACTAS aktiem, piedāvāju caurskatei vairākus gadus vecu pasūtījuma rakstiņu čehu burtnieku žurnālam TYPO. bildes no manas mazās mijas:
uzmanās, lolkaķi priekšā un pakaļā.
Pods galvot figai! |
|
|
| SM Reklama |
[Mar. 21st, 2012|11:00 pm] |
man ir tik pilna tirza ar traumām, ka nevienu nav lāga vērts izcelt. to ir tik daudz, ka ar tām var piepildīt Traumatolōģijas un ortopederastijas institūtu, kā arī Mičūrinielas kulinārijas technikumu un politūristu profeni.
мне бы ваши проблемы, детки. būtlabāk žigli gājuši noziedot Pīkolam kādu sauju nātru dzinumu, ka šitik lēti cauri tikuši. [sulīgi izlamājas un gūst jaunu traumu] |
|
|