| dura pers-pirates |
Mar. 21st, 2012|10:42 pm |
ar dačiem lāgpalāgiem sanāk riktīgi kāzusi. viņi ir natural-born dislektiķi.
jau pirmajā dienā, ieripojot Hāgā, pievērsu uzmanību, ka vai ikkatrā kvartālā viena parkošanās vieta ir rezervēta mītiskam briesmonim ARTS. čozanah, es nodomāju, — viņiem tiešām te ik pa 100 metriem mākslenieki dzīvo, turklāt vēl ar režīmiski garantētu četrkājainā drauga stāvvietu? ap čēestuotruo ARTS-zīmi man pieleca, ka viņi vienkārši nemāk rakstīt. tobiš māk, bet ne tā kā mēs. maunam.
nākamais dis-lex-gloss parādījās amata jomā, kad šie sāk brūķēt pers pa labi un pers pa kreisi. ko pērs, kāpēc pērs? neko nesapratu. viņiem ar Irānu kaut kāds Molotova-Ribiņtrōpu kontrakts noslēgts? a, nē — tur par presi runa: par mēdīšanās žanru, par iespiedmašīnām, un droši vien par proletariāta apspiešanu.
kālab es to pieminu? Da diesviņzin, jau sen esmu piemirsis. man te pa visu tīkls pazuda. acīmredzot, galvā arī.
ā, nu ja! es te šitās stundiņas forši izsviedrējos svēdrās un burtu lokos. un, pateicībā par anonīmo rakstu Rīgas laikā par zīmēšanu, kā arī, atziežot zobus ACTAS aktiem, piedāvāju caurskatei vairākus gadus vecu pasūtījuma rakstiņu čehu burtnieku žurnālam TYPO. bildes no manas mazās mijas:
uzmanās, lolkaķi priekšā un pakaļā.
Pods galvot figai! |
|