— cik tev vaig laika, lai līdz csdd aizripotu? Mija noprasīja.
—nez, 25 min.? pusstundu, braucot atmugurniski.
tad viņa man vēl piekoriģēja maršrutu, rekomendējot braukt pa Akmeni un Mūķeni.
tā kā Mūķenē nebija būts kopš Matērijas pulciņa laikiem, aizrautīgi piekritu un devos ceļā 55 minūtes pirms miršanas līnijas. tipa, vēl nopeldēties pa ceļam vai vismaz uzkrumārīt pie Likteņupes spirituālam balansam. pārsteigumi sākās uzreiz aiz Akmens tilta, uzgriežot uz Mūķenītes – izrādās, Gaismas pilij var piekļūt vienkāršāk, nekā beidzamos gadus tiku domājis! tas ir pluss. Matērija patiesi izskatās noslēgta, tas ir mīnuss. uzreiz aiz Matērijas, kuras vairs nav, uzzināju, ka DIENAs vietā ir uzcelts samērā brūns bērnudārzs pieaugušajiem. vecā ķīniešu restorāna vietā vispār kaukāds līzinga un faktōringa epicentrs… vairs lāga neatminos – tik dikti sakreņķējos, ka esmu aizmirsis restorāna nosaukumu, ka centos šoku mazināt, domājot par protektōra milimetriem un vējstikla tonēšanas procentiem. feņšuņ, šaņduņ, šanghai, fpestū!
cerēju kaut nedaudz atpazīt veco Mūķenes centru, kurā kā teju pirmie īrnieki ar sarkanbaltsarkankarogoto katalōgu ievācāmies īsi pirms millēnija. nu ja, 99ajā. tad es arī pirmo reizi pieteicos autōkursos. un divus gadus vēlāk turpat veicu notoriōzi memorablo un Ostapa bin Bendera balvas cienīgo bēgšanu no korporācijas caur logu. ņņā, ir bišk ūdens aiztecējis – te galīgi vairs nav, kā bija. Mazā Parīze tiešām mainās ne pa dekādēm, bet pa kvartāļiem. tā, zin, es tādā liegā nost-ar-nostaļģismu pūtienā jau biju nonācis uz Bauskas ielas.
— kaukur jau te drīz būs! nodomāju, ieraugot tādu kā bankrutējuša hipermārketa stāvlaukumu.
pabraucu vēl kādu brīdi… šķērsojot tramvaja sliedes, man vienā auss puslodē biš iedžinkstējās, ka drošības pēc varētu noņemt asinsainu savai globālajai pozīcijai, taču īsti vīri zin, ka nav vērts vairīties no planētas Pļuk tentdūrā, ja Kindzas galaktika tevi ir ievilkusi savā spirālē.
jāsak, šī nebija pirmā reize, kad, turot azimuti uz nosacītu centru, manā priekšā iznirst ceļazīme, kas norāda uz apdzīvotās vietas beigām. visas šīs reizes ir beigušās diezgan interesanti, polīkorekti izsakoties. (note to self: nākamreiz jāmēģina doties no pilsētas
laukā; normāls buddha to izdara tīņa vecumā, īsi pirms pilnu tiesību saņemšanas).
Tiesības! griezu riņķī un nesos atpakaļ. iepeldēju csdd viss persōnīgos sviedros. vēl tikai jānomaksā nodeva par izglītuma apliecinājumu, bet kases arī pārceltas uz citu stāvu… un kasiere pēc trešās neveiksmīgās reizes paskaidrot man, kur atrodas divsimt sestais kabinets un/vai kāds tieši bija kabineta numurs, uzdod un izsauc pie sevis nākošo pilsoni.
no manis tikmēr pil vājprātā, es pat apsveru, vai nevajadzētu kaut kur piesēst un pārdomāt, kā tādā mazā cilvēciņā var būt tik daudz mitruma, bet laikā apķeros un sāku riņķot pa perimetru, meklējot tās
citās trepes, ko, iespējams, minēja konsultante.
as I walk these narrow streets
where a million passing feet have trod before me
with my guitar in my hand
suddenly I realize nobody knows me
es atslīgu vertikāli sāļā baseinā, kamēr man priekšā sēdēja nopietns puiškāns uz gadiem visiem 10.
viņš eksi pabeidza pirmais un sāka demonstratīvi žāvāties un dīdīties krēslā.
veltīju kādas 13 sekundes binokulārai sarunai ar jauno cilvēku, iedevu džekam īsu rezumē par savu dienu, ieskicēju arī viņa nākotnes perspektīvas. neapgāju ķermeņa termoregulāciju ar līkumu. un tas viss bija jādara, neļaujot viņam sākt zviegt, jo tad viņu varētu izraidīt no klases un izsaukt vecākus uz skolu. (paps palika sēžam vestibilā, nebūtu lieki jāšķērso pilsētu robežas).
karoče, man šodien 60 no 60. čīniešiem tieši 60 ir gadsimts (5×12), ne jau kāds tur de-kartēziski decimāls sotaka stojaks.
bļin, man nākamā ballīte spīd uz 60! skērī šit, iešu tomēr drošības un spirituālā balansa labad paņemt sotaku lejā.
palīdzēt nepalīdzēs, bet… ē. bet… ē.
beidziet lupīt, dabūsiet bietē!