|
[May. 16th, 2019|11:42 am] |
teritoriāli totalitārā ferma.
kad 90to sākumā ar Viesīti un Aldi runājām ar saviem jaunajiem aizjūru draugiem par soociōpolītiskām un agrō-kulturālām tēmām, mēs regulāri tikām pārtraukti un pielaboti neprecīzā vārda zemnieks pārlikumā. – peasants ir slikts vārds. pie mums tagad visi ir fārmeri. – jawohl, mein Gruppenführer! mēs salutējot kapitulējām, bez īstas pārliecības |
|
|
Comments: |
— Vai jūs zināt, kas ir pisants? — Šo terminu esmu dzirdējis, — es atbildēju, — bet acīmredzot tas man neizsauc tik spilgtas asociācijas kā jums. Krosbijs bija pamatīgi iemetis un — kā visi žūpas — pilns ilūziju, ka var runāt vaļsirdīgi, ja vien runā izjusti. Viņš ļoti vaļsirdīgi un izjusti izsacījās par Ņūta augumu, ko līdz šim bārā neviens nebija pieminējis. — Es nerunāju par tādu sīkaliņu kā vinš. — Krosbijs uzkāra savu cūkas šķiņķim līdzīgo roku uz ņŪta pleca. — Tas nav augums, kas padara cilvēku par pisantu. Tas ir vina domu veids. Es esmu redzējis četrkārt lielākus vīrus par šo sīkaliŅu, un vini bija pisanti. Esmu redzējis arī mazus, lai nu arī ne tik mazus kā šis te, taču pietiekami sīkus, Dieva vārds — un tos varēja saukt par īstiem vīriem. — Pateicos, — laipni sacīja Ņūts, pat acu neuzmetis milzenīgajai rokai uz sava pleca. Nekad nebiju redzējis cilvēku, kurš tā prastu saglabāt līdzsvaru, par spīti tādam pazemojošam fiziskam defektam. Es notrīsēju aiz sajūsmas. — Jūs runājāt par pisantiem, — es atgādināju Krosbijam, cerēdams, ka viņš atbrīvos Ņūtu no savas rokas smaguma. — Pareizi, velns parāvis. — Krosbijs saslējās. — Un jūs nepaskaidrojāt mums, kas pisants īsti ir. — Pisants ir tāds tips, kurš domā, ka ir pārāks par visiem, un tāpēc nekad neturēs muti ciet. Lai ko kāds teiks, pisants katrā ziņā runās pretī. Jūs sacīsiet, ka jums kaut kas patīk, un, Dieva vārds, viņš tūliņ sāks jums pierādīt, ka jūs esat kļūdījies un tas jums nemaz nevar patikt. Tāda pisanta klātbūtnē jūs pastāvīgi jutīsieties kā pēdējais stulbenis. Viņš visu zinās labāk pārjums, lai ko jūs teiktu. — Ne visai pievilcīgs raksturojums, — es sacīju. — Mana meita gribēja precēties ar tādu pisantu, — Krosbijs drūmi piebilda. — Un apprecējās arī? — Es viņu nospiedu kā blakti. — Krosbijs uzsita ar dūri pa leti, atcerēdamies šā pisanta vārdus un darbus. — Jēziņ! — viņš pēkšņi iesaucās. — Mēs taču visi esam mācījušies augstskolā! — Viņš blenza mazajā Notā. —Jūs mācījāties augstskolā, vai ne? | |