tur jau vēl bija tā mana sentence, bišk tā kā rūgtumiņš patosīgs, par to, kā Ōpis Redzēja iespēju savu dezertēšanu/nesadarbošanos pastiept garumā, pat gadiem, kamēr es jau vairs ne. es varēju tikai nospļaut pie golema kājām un nočiept viņam dažas stundas, līdz gaiļiem. jo man bija arī par viņu, fāterīti, jādomā. es nevarēju atkal likt zem belziena viņa bērnudienu jūrāiešanas sapni un ar to saistītās privilēģijas un ciešanas.
zinkā, ir tā opti-mistiskā teōrija par to, ka katra nākamā paaudze esot gudrāka par iepriekšējo. whatever gudrāka mīnz, tur pat acumirklī, kāsak, neiesim. un tad, saskaņā ar kurējo tur Ņūtōna novēroto likusakarību, ir pretējais Vecmīlgrāvis, kurš ik nākamajā atvasinājumā saskata entrōpijas pieaugumu, korpjupisviņuciju, pieaugošu tizlību.
ok, jautājums, dabiski, kādus parāmetrus vētām + miers, ka tāpat jau tā patiesība nevis turārā, bet kaut vilnī pa vidu. trotuārā :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par to gudrāko nākamo paaudzi aronija duāla, jo par sevi skaidrs, ka negudrāka, bet par bērniem gan ticu, ka būs gudrāka :), un gan jau opji labvēlīgi aroniski arī mūsos kādu atvasinājuma gaišo pusi saskatītu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es te jaunākajos laikos ik pa brīdim atgriežos pie cita Ōpīša, Nīla Poustmena paustajiem un savlaik īsti nesadzirdētajiem postulātiem par vismaz vienu izeju no daudzām bezizejām: Tilts uz Apgaismību ēpubs, pārsimts kīlōbaiti.

grāmata, kas sākas ar mottō/epigrāfu/akordu:

Soon we shall know everything the 18th century didn’t know, and nothing it did, and it will be hard to live with us.
—Randall Jarrell

(Reply to this) (Parent)