njā, es tai pavasarī palīdzēju Rihardam Berugam rakstīt iesniegumus Tautas augstskolām un visādiem fondiem, kas atbalstītu latvju censoņu gaitas Ziemeļmeitu zemē. gan jau arī, ka Aināram. iepriekšējais uzvārds man neko neizteica, lai gan miesiski bijām satikušies jau iepriekš. viņš laikam ar visiem pārējiem rudenī atbrauca. tur nekad tā arī nesastapāmies, lai gan dzirdēju, ka kaukādi aizdomīgi frukti Oslō atvēruši LV infō-kantori.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Berugs jau bija Latvijā tad? Man jau "patīk" tie ļauži, kuriem tajos gados bija iespējas un naudas, lai braukātu turpu šurpu. Un visi tie naivie stāsti par "nejaušībām". Es tad dzīvoju citā realitātē. Un ja es nebūtu savā jaunības naivumā izstāvējusi ntās stundas Kaupiņas birojā, es varbūt vēl kaut kam ticētu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jāns Rikards iepriekšējā vasarā gandrīz nejauši Latvijā bija ieklīdis, atpakaļceļā no savas pirmās mīlestības – Gruzijas. ja nemaldos, Ļeņingradā bijis štruntīgs laiks un sanācis braukt caur Rīgu, kur viņš saticies ar Zigmundu Skujiņu, kurš šamo ievedis Rakstnieku savienības apcirkņos. es tolaik vēl dienēju, bet mans draugs un acuraugs RS jauno atdzejotāju seminārā vēstulēs jau man solīja iepazīties ar krutu norvēģi, kurš mēneša laikā lieliski ielauzījies latviešu valodā. Rikards Oslō studēja krievu valodu un politolōģiju, dzīvoja 12 kvadrātu studentu istabiņā, kurā pirmos 8 mēnešus iemitināja arī mani, pārtika no studiju kredīta un šad tad piepelnījās kā gids ar Norvēģu tūristu grupām braucienos uz psrs. Viņš nebija gluži trūcīgs, bet taupīgs gan. Vēl tagad atceros, kad pirmajā rītā pēc atbraukšanas viņam brokastīs pasniedzu pāris rikas maizes ar sieru, šo gandrīz trieka ķēra – es biju nošņāpis tādas normālas 0,75 mm šķēles ar Jarlsbergu, kas viņaprāt bija katastrofāla izšķērdība, tālab nekavējoties iepazīstināja mani ar vietējās paraug siera nazi, kas producēja caurspīdīgu, tak neticamā kārtā koherentu siera zīdpapīru. man tas šķita vnk. nožēlojami, taču to nevar salīdzināt ar šoku, kāds mani gaidīja pēc pāris minūtēm, kad viņš man glāzē ielēja zilgani jēlu un tikpat caurspīdīgu šķīdumu, ko lepni nosauca par pienu. aha, nulkomā vienas promiles piens, bet es novirzos.
vienvārdsakot, Rikarda stāsts man vēl aizvien ir nejaušību virzīts. + tā džeka enerģija, pašaizliedzība un mērķtiecība.
viņam nebija sponsōru, ne finansiālu, nedz idejisku, vismaz es neko tādu ne reizi neesmu novērojis. toties redzēju, cik ļoti viņam riebās pārmērīgā visa-visa koncentrācija Rīgā, galvenokārt izglītības jomā. un tad viņam dzima ideja par reģionālo augstskolu, Valmierā.
Viņš neudzīvoja kā mēs, viņam lielāku baudu sagādāja lietū un sniegā skriet ap Sapņu ezeru, strādāt un redzēt rezultātu. Viņš vienpersōniski ir izdarījis tik nenormāli daudz, ka varu tikai noliekt galvu viņa priekšā. Un piepūst vaigus un stāties pretim jebkuram, kas man par viņu klārētu ko pretēju :)
Tomēr jāņem vērā, ka tā pirktspējas starpība toreiz bija fenomenāla. Es to dabūju izbaudīt pretējā virzienā, viņš – „pareizajā”, tā ka tur nav pamata acumirklīgai konspirācijai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

0,75 cm, pardon my French

(Reply to this) (Parent)