Jābūt kādam vārdam, kas apzīmē to, kas zaudēts, tomēr joprojām bezcerīgi dārgs kā savs. Phantom po-ssessionss. Be-longings.
Pieļauju - ja tev nosper autiņu un ar viņu kādu notriec, tu jūties daļēji līdzvainīgs. "Kāda hrena neieliku signalizāciju?" Un, kad nenozagšana nav opcija, sāc lamāt tos, kuri nav darījuši visu iespējamo, lai viņus nebūtu iespējams notriekt.

Bet vispār jau tā ir banku nauda. Vot, kaimiņš varētu sākt uzstāties ar sašutumā izvalbtām acīm: "Jūs ko - ECB naudiņu tērējat vispār bez jebkādas sirdsapziņas? Jūs ko, domājat - viņiem patīk stundām sēdēt un rēķināt, cik naudas nepieciešams, tad drukāt katru to papīrīti? Patīk? Un, domājat, uz kontu mums te viegli tos miljardus bija pārskaitīt? Tur bankā kādam bērns slims, citam - māte mirst. A viņam jāsēž un jāraksta "7 000 000 000 Latvijas Republikai". A jūs - asfaltu lejat."
A kam tagad viegli? Nodokļu maksātāju vismaz daudz - gan jau pa visiem kopā kaut kā to dedzinošo saulīti rokās noturēsim.