Validation

Vakar visu dienu stulbi noprokrastinēju un vakarā vēl aizgāju uz to filmas pirmizrādi, uz kuru nemaz pa īstam negribēju iet; varbūt tādēļ naktī murgoju.
Trīs nepazīstami jaunieši pierunāja mani ielauzties/uzhakot kādu, šķiet, Krievijas iestādi - vienā brīdī tā no ārpuses izskatījās pēc maza Kremlīša, bet tad izrādījās, ka esam tajā jau iekšā, un tā ir slimnīca. Te ieslēdzās brīdinājuma signāli, neatceros vairs, skaņas vai gaismas, un es jau gribēju laisties prom, kā parasti, iziet pa galvenajām durvīm, izliekoties, ka nekas nav noticis (tātad, šis bija ne pirmais tāds ielaušanās mēģinājums), bet jaunieši mani pārliecināja, ka šoreiz tā nevarēs (acīmredzot, šoreiz ielaušanās bija izdevusies). Tā mēs tur bēguļojām pa gaiteņiem un savādiem liftiem, vienā brīdī nonācām pie tādiem kā skolas skapīšiem, kuros bija ielikta atlīdzība par veiksmīgo ielaušanos - dažādi gadžeti iepakojumos; man, tā kā es sākotnēji nebiju komandā paredzēta, to vietā bija divi maisi ar hurmām un apelsīniem. Pēc tam gan izrādījās, ka ir arī iepakojumi ar kaut kādu ķīniešu rokas adāmmašīnu un dzijas bumbuļu taisīšanas mašīnu, un vēl kaut kādu kulināro instrumentu kūku glazūras klāšanai vai tamlīdzīgi (nejautājiet, pierakstu, ko redzāju). Taču paņemt to visu laika tāpat nebija, labi, ka paspēju uzvilkt zābakus - nezkādēļ biju vienās zeķēs - un gājām tālāk, steigties nedrīkstēja, lai neradītu aizdomas. Vienā brīdī ar vienu no divām trijotnes meitenēm nošķīrāmies no pārējiem diviem un mani gandrīz vai savāca medmāsiņa un ieslēdza trako nodaļā, aiz slēgtām durvīm, no kurienes es netiktu laukā. Man izdevās viņu pārliecināt, lai ļauj man vēl 5 minūtītes patusēt ar "jauno draudzenīti" - izlikos ne pie pilna prāta esam, bet nekaitīga, nosolījos, ka pati aiziešu uz nodaļu. Bet biju par šādu varbūtību satraukusies un dusmīga, ka hakeru meitene neuztver to gana nopietni. Te parādījās arī otra hakeru meitene - trešais, džeks, bija kaut kur noziedējis. Tās abas mani aizveda, lai uz brīdi paslēptu palātā - izliktos, ka es esmu paciente un viņas aprūpētājas vai viesi - jo vajātāji jau bija tuvu. Iegūlos gultā zem raibas segas, te viņas aizmuka, bet es paliku tur, bez iespējas kaut kur sprukt. Pēc brīža ieradās ārsts, kurš gan it kā bija mūsu pusē - bet man bija aizdomas, ka tā vis nav, un grasījās iešļircināt man rozā šķidrumu, kam bija paredzēts mani aizmidzināt, it kā lai dabūtu laukā no tās slimnīcas - bet es jau nojautu, ka patiesībā, lai paturētu tur, ka tas šķidrums mani aizmidzinās uz desmit gadiem. Pretošanās nelīdzēja, ārsts iešļircināja man šķidrumu un es pamodos te, šajā pasaulē, ar nepatīkamo domu, ka varbūt šī pasaule tiešām ir vieta, uz kuru izbano citas realitātes noziedzniekus un trakos.
Vienīgais labums no tā visa, ka esmu pamodusies agri.