Validation

Balagāns beidzies. Tomēr nebija nekādas svētku sajūtas. Uz vakara beigām man jau bija tik garš ģīmis, ka tēvs vēlāk piezvanīja, lai pavaicātu, kāpēc es biju tik bēdīga.
Es jau rakstīju, ka man nekādas dāvanas nevienam negribējās pirkt, jo manā ģimenē es parasti esmu vienīgā, kas šim pieiet ar zināmu izdomu, un kad pretī es saņemu, kā šogad, trīs gabalus ziepju un maisu saldumus, ko es pēdējā laikā tikpat kā vairs neēdu, tad rodas sajūta - why did I bother? Nedāvina jau tāpēc, lai saņemtu pretī kaut ko līdzvērtīgu, tomēr dāvana manā izpratnē liecina par to, ka cilvēks ir padomājis par to, kas interesē vai patīk otram, kaut reizi gadā. Tas taču nav tik grūti! Mans budžets dāvanām bija 2 Ls uz vienu personu, un tomēr es nopirku tikai vienu saldumu kastīti - sava tēva sievas mātei, ko es satieku apmēram 2x gadā ģimenes svētkos. Un to arī tikai pēc konsultācijas ar tēva sievu, kas pateica, ka viņai garšo melnā šokolāde.
Varbūt man jāatrod sevī spēja priecāties par to, cik mani radinieki ir konsekventi gadiem ilgi. Noderēs jau, protams, arī tās ziepes. Un ome man uzdāvināja pidžambikses, kas patiešam ir jauki, man patīk pidžamas.
Bet es ilgojos pēc Ziemsvētkiem, kuros man apkārt ir izdomas bagāti, humorpilni cilvēki ar plašu redzesloku. Jo svētkus taču ir vērts rīkot, lai labi paēstu un labi parunātu, lai spēlētu galda spēles un sacenstos asprātībā. Varbūt nākošgad, ja mans attiecību statuss nebūs mainījies, es varētu sarīkot Ziemsvētkus saviem vientuļajiem draugiem, kam nav pie kā aiziet vai kas kādu iemeslu dēļ nevēlas pavadīt šo vakaru ar savu bioloģisko ģimeni. Ar oriģināliem ēdieniem un dāvana loteriju, kurā ziepes un šokolādes ir aizliegts dāvināt.