Validation

nu paldies. izbojāji manas fantāzijas par baroka pilīm ar kolonnām, anfilādēm un balles zālēm.

uzkurinājos, jo ar šo celtni man saistās visas tās labākās atmiņas. iedomājies, padomju laikā tur lauciniekiem uz lielā ekrāna katru vakaru rādīja kino, krievu kino klasiku, franču komēdija, pasaules kino, arthausu. tur es esmu skatijies gan polaņska tesu, gan luī malla liftu uz ešafotu, gan trifo filmu vivement dimanche! tās ir lietas par kādām mūsdienās var tikai sapņot, kad kaut kādās bezpersoniskās coca-cola plazās rāda komercsūdu.

katru nedēļu tur bija koncerti (pērkons, sīpoli, modo, līvi, jumprava, par padomju lielajām zvaigznēm nemaz nerunājot) un visu latvijas profesionālo teātru viesizrades. skatijos tur gan taurenīt taurenīt ar helēnu romanovu, gan hamilkara kungu ar liedskalniņu. vienu gadu tur pat notika viens no mikrofona aptaujas gala koncertiem.

laucinieki bija reāli labi apgadāti ar kultūru, un tajā laikā laukos vēl dzivoja samērā daudz cilvēku.

Tiešām lieliski! Kā jau minēju atbildot citam komentētājam - negribēju nevienu aizvainot. Domāju, drīzāk vērts sašust/skumt par to, kā laika gaitā nonivelējušies jēdzieni "kultūra" un "pils", ka šādā vārdu + Slampes pagasta kombinācijā raisa smaidu. Jo katrs LNT šova 5 minūšu varonis kabina sev klāt vispārākās pakāpec apzīmējumus un katrs šlāgerists un līnijdejotājs mums ir zvaigzne.

a ko, slampē nevar būt kultūras? kad to celtni uzcēla, laukos tiešām dzīvoja daudz cilvēku un viņi apmeklēja kultūras pasākumus, tās pašas teātra izrādes un koncertus, zāles vienmeŗ bija pilnas. uz arthaouse filmu varēja vakarā, ja nebija ko darīt, aizskriet katrs knēvelis. atkārtojās jau tās filmas, teiksim pusgada laikā gadījās, ka kādu filmu parāda divreiz. tā es to pašu trifo noskatījos reizes trīs. tika rādi†as protams arī indiešu filmas, uz tām atkal mana mutere gāja un pēc tam stāstīja, ka nekas jau tur nenotiekot - daiļava nokrīt ceļa putekļos, palien palien, pieceļas dzied, tad atkal nokrīt palien palien pieceļas dzied. vārdsakot, visām gaumēm. arī sofija rotaru tur ir dziedājusi :) operetes un pat cirks tur bija, moderno deju festivāli, par dažādiem pašdarbības kolektīviem nemaz nerunājot. dzīve virmoja! katru sestdienu balles ar dzīvajiem ansambļiem augšā parketa zālē, diseni apakšā, bet kafejnīcu pa vidu...

Var un vajag. Traģiski ir tas, ka pēdējo gadu desmitu laikā ir a) notikusi kvalitatīvo kultūras koncentrēšanās galvaspilsētā, b) viduvēji mākslinieki sevi slavējot lieto pārspīlētus epitetus, kas mudina aizdomīgi izturēties arī tad, ja mākslinieks/pasākums slavinājumus tiešām ir pelnījis. Mode pasniegt lokālus pasākumus (kas tādēļ nekļūst mazāk vērtīgi) kā pasaules mēroga notikumus ir sabojājusi uztveri tādiem cilvekiem kā man, kam nākas salīdzinoši bieži saskarties ar relīzēm un pasākumu aprakstiem. Taču es neattiecos pret to naidīgi, jo zinu, ka cilvēki to dara, jo vienkārši grib tikt sadzirdēti.

traģiski ir arī tas, ka kultūra kļuvusi par šauras cilvēku grupiņas privilēģiju. tie ir tie, kas dzīvo rīgā un tīri ģeogrāfiski var nokļūt uz teātriem piemēram, un tie kuri var samaksāt par biļetēm. bet sliktajos padomju laikos uz teātriem un koncertiem gāja arī traktoristi un slaucējas. kultūru viņiem veda klāt un viņi to ņēma pretī un lietoja. ģērbās svētku drēbēs un gāja. bet tagad pat svētku drēbju šiem cilvēkiem nav, kur nu vēl teātra vai koncerta, un ja aizved, tad nevar atļauties nopirkt biļeti. labi, ka filmas vēl var nokačāt, bet to jau arī drīz piegriezīs.