Validation

Noskatījos BBC video par dzīvi Z-Korejā.
Un aizdomājos nevis par to, cik šāda režīma eksistence ir skarba un skumja, bet par to, cik žurnāliste, kas veidojusi šo stāstu, ir drosmīga - esot pastāvīgi režīma drošības dienestu pavadīta, tomēr uzdot neērtus jautājumus, zinot, ka atbildes nesaņems, tomēr mēģināt pārkāpt "balto līniju". Tas ir īsts profesionālisms. Vienmēr, kad redzu šādus cilvēkus, domāju par to, ka es nekad nebūšu profesionāle, lai gan man tam būtu potenciāls. Man pietrūkst pacietības un apņēmības, lai raktu dziļumā un patiešām godprātīgi izpildītu uzdoto. Mani ierobežo bailes un pārliekas rūpes pašai par savu personu. Man piemīt virspusēja interese par daudzām lietām ne tikai tāpēc, ka šķiet - labāk zināt mazliet par visu, nekā visu par mazliet - bet arī tāpēc, ka mana interese ir ātri gaistoša. Dzīve man pārāk bieži ļāvusi izsprukt sveikā ar paviršību - tikai tādēļ, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kas par apkārtējo pasauli interesējas vēl mazāk kā es.
Fellini "La Dolce Vita" šī sajūta precīzi formulēta Šteinera vārdos - "esmu pārāk nopietns, lai būtu diletants, un pārāk vieglprātīgs, lai būtu profesionālis". Es joprojām mēdzu slēpties aiz šīs frāzes.