Validation

piektdienā, kad jau pamazām vajadzētu iešūpoties nedēļas nogales patīkamajam rimtumam, piepeši sākusies nejēdzīga darba duna. visādi darbi un darbiņi, zvani, vēstules, jāsūta filmas fotogrāfijas uz tē vē, jāmēģina anulēt ceļojuma apdrošināšanu, jāuzzina visādu fondu projektu iesniegšanas termiņi etc. etc.

bet paēdu pusdienas kopā ar senu draudzeni. viņa man atgādināja par iekšējo spēku, par enerģiju, kas manī mīt. un tamdēļ - prieks, prieks. spēju pastrādāt un izdarīt visas šīs 1000 lietas, kas citādi sagādātu man mocības.

sava nozīme jau laikam arī patīkamajai atmodai šorīt, telefona zvanam, kas atskanēja, kad cēlos. es kādam rūpu, kāds vēlas man izstāstīt, kā viņam klājas - tas man ir nepierasts stāvoklis. bet ilgots.

eh, tomēr neizturēju.
nu neesmu es piemērota asistentes darbam, galīgi neesmu.
man pārāk svarīgas tās lietas, kas MAN nozīmīgas. MANI sapņi, MANI mērķi. MANS laiks. MANA DZĪVE.
lai cik ļoti cienītu vai apbrīnotu kādu cilvēku, es nespēju ziedoties viņa labā, pakārtot savu dzīvi un darba ritmu viņa dzīvei un darba ritmam (un konkrētajā gadījumā - darbaholismam). un es arī neredzu iemeslus, kādēļ man tā būtu jādara.

man vajag just, ka tas, ko izdaru, ir jēgpilns. paveiktajam vajag sniegt man apmierinājumu.
bet šai darbā vāveres ritenis nekad nebeidzas. tā ir perfekta metafora, lai pateiktu visu, ko jūtu pret šo darbu. man likās, tas ir solis ceļā, ko gribu iet, bet izrādījās, ka esmu iegājusi aplī, kas nekur neved.