Validation


RADOŠUMS UN BADOŠANĀS

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Visu mūžu esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka mērķtiecība – tas nozīmē palikt uzticamai izvēlētajai darba jomai, arī tad, kad neveicas, arī visgrūtākajos laikos – tikai tad tas galu galā atmaksāsies. Kādreiz mēdzu kaismīgi apgalvot, ka labāk visu laiku ēdu auzu putru, bet strādāju darbu, kas man patīk, nekā peldos zeltā un katru rītu velkos uz darbu ar pretīgumu. Kopš tā laika esmu kļuvusi mērenāka savos uzskatos, tomēr līdz šim primārā darba izvēlē ir bijusi mana interese par to, nevis algas apmērs. Un, jāatzīst, dzīve ir mani lutinājusi.
Taču – un to jau sava agrākā kategorisma dēļ varēju gaidīt – nu esmu spiesta pārvērtēt šo savu principu. Man jāpieņem lēmums un jāizvēlas – uzņemties pašmērķīgu, mehānisku, būtībā bezjēdzīgu darbu, kurā varētu labi nopelnīt, vai turpināt meklēt kaut ko citu – darbu, kura darīšanā es spētu saskatīt patiesu iemeslu, kādēļ es to daru, kurā man būtu iespēja kaut cik realizēt savas spējas, nodarbināt savu prātu; darbu, kas nebūtu mākslīgi uzkonstruēts tikai tā dēļ, lai tā veicēji tiktu pie naudas, bet kura jēga un nepieciešamība izrietētu no iekšienes. Tomēr, tas nozīmētu kļūt par nastu saviem tuviniekiem uz nezināmu laika periodu. Es arī vairs neesmu tik naiva, lai melotu sev – man patīk naudas sniegtas komforts un drošības sajūta. Taču baidos par to, ka, ieejot tajā naudas pelnīšanas ritenī, es pazaudēšu kaut ko ļoti svarīgu. Es mēdzu pārspīlēt savu radošumu, taču tik tikko jūtos atkal ieraudzījusi vismaz vienu no savām piemirstajām ceļazvaigznēm, kas kādreiz bija tik nozīmīgas. Jau tagad, kad man ir „viss laiks pasaulē”, man ir grūti piespiest sevi nodarboties ar to, kas pašai šķiet jēgpilns. Strādājot vienmuļu darbu, kas prasīs ļoti daudz enerģijas un piespiešanās, man būs tikai vēl vairāk atrunu, lai atliktu sev vērtīgās lietas. Un tas mani kā personību tikai iztukšos un noplicinās.
Var domāt šā vai tā, bet galvenais jautājums, uz kuru man jāatrod atbilde – un ātri – ir: vai atteikties no tā, ko mīli, lai izdzīvotu, ir varoņdarbs vai grēks? Kā rīkoties ir pareizāk – palikt uzticīgai savam principam, ideālam vai atteikties no tā, klausot veselā saprāta balsij?
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 23. Novembris 2009, 16:20, [info]special_k commented:
katrai izvēlēi savi plusi un savi mīnusi

es teorētiski savu lielo aicinājumu esmu nodevis, un tomēr - iegūstu perfektu pieredzi un arī naudu

nekas jau nav uz mūžu. pastrādāšu gadus piecus un pievērsīšos aicinājumam

[User Picture]
On 23. Novembris 2009, 16:26, [info]dominika replied:
bet kā tu vari būt tik drošs par sevi? ka pēc pieciem gadiem spēsi atkal pievērsties "aicinājumam"? ka atsakoties no tā uz laiku nepazaudēsi to uz visiem laikiem, nepalaidīsi garām kādu "lielo iespēju"? ja es sāku kaut ko darīt - pat ja tas ir kaut kas ārpus manām galvenajām interesēm, es nevaru vienā dienā, kad nāk iespēja, vienkārši nodot to darbu, kuru esmu uzņēmusies. solījumi un pienākumi man ir svēti. un tādejādi var sanākt, ka man jāatsakās no kaut kā tāda, ko patiešām gribu darīt, tādēļ, ka esmu uzņēmusies kādu darbu tikai naudas dēļ.
[User Picture]
On 23. Novembris 2009, 16:38, [info]special_k replied:
es nekad navarēšu būt par to 100% drošs, un mani tas neuztrauc. es dzīvoju tagad, pieņemu savas izvēles, apzinoties ieguvumus un iespējamos zaudējumus. mēs varam vienlaicīgi iet tikai pa vienu ceļu. un visneproduktīvāk ir iet pa vienu ceļu, bet domāt par otru.

es tādām "lielajām iespējām", ko palaist garām ar īsti neticu. ja vien pats gribēsi, lielās iespējas būs vienmēr

protams, solījumi ir svēti. es ar siekalām mutē skatos, kā kolēģi aizbrauc studēt uz ārzemēm, ko es ļoti ļoti gribētu (+ko vajag, lai sasniegtu manus mērķus), bet nevaru, jo man te vismaz pāris gadi jānostrādā. nu un kas - es toties braucot studēt nebūšu tik zaļš kā viņi :)

bet Tava izvēle nav viegla, protams. gadīties labi/slikti var abos variantos. nezinu, vai citu cilvēku vieokļo te diezko var palīdzēt. klausies vien savā sirdsbalsī ;)

[User Picture]
On 23. Novembris 2009, 16:48, [info]dominika replied:
sirdsbalss, maita, klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi.
tev ir taisnība par iešanu pa vienu ceļu.
bet es nezinu, vai jebkad spēšu simtprocentīgi pieņemt jebkuru savu izvēli, novērtējot to, ko tā man dot, un nedomājot par to, no kā esmu atteikusies, to izvēloties. tā ir apbrīnojama spēja.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry