Noslēgties nevajag. Taču var sevi sadedzināt, ja nav atelpas. Protams, krīzes brīžos, kad ātri jārīkojas, virsroku ņems instinkti, darīt, darīt, darīt, bet atelpas brīžos nav noziegums patverties skaistajā, lai ir spēks dzīvot un dot tālāk. Jo vai kādam būs labums no prātā jukuša cilvēka? Metro stacijās vecāki arī ļauj bērniem rotaļāties. Pieaugušā prāts tā nevar vnk izslēgties, tāpēc pārmetumu nesaprotu. Vajag kādu apliecinājumu skaistajam cilvēcē, lai ticētu, ka šī pasaule pilnībā nav ļauna. Un ja ir, tad kāda jēga šeit dzīvot?

Būtībā jau teksts nav par karu, galvenajai varonei nepatika cilvēku neglītums. Tas ir par eksistenciālu atsvešināšanos un dzīves mirklis pirms pašnāvības. Autoru neminēju, jo man nedaudz kauns, ka viņu tagad pārlasu, lai gan agrāk vērtēju augstu, jo tad vēl nezināju, cik ļoti viņš atkārto vienu un to pašu vairākās grāmatās.

Mūzika var būt arī kliedziens tumsā, kā ticības apliecība, kā mierinošs draugs līdzās izmisumā, kad raudi no sāpēm. Varbūt kādam šīs minūtes paiet lūgšanā, kādam pastaigā vai bezmiega naktī. Un pats skaņdarbs nav nekāda šūpuļdziesma. Protams, ja es būtu tik paštaisna maksimāliste kā tīņa vecumā, nemaz nešaubītos, ka visi esam liekuļi. https://youtu.be/WvZqNQ71l0k