木
06 February 2018 @ 03:11 am
Gluži kā par mani  
"Visapkārt ir tik daudz cilvēku, kuri būtībā ir ļoti talantīgi. Viņiem ir idejas par poēziju, kosmosu, literatūru un ko tik vēl ne. Daudzi no viņiem gribētu sevi radoši izteikt, bet nespēj. Dievs viņiem nav devis talantu - literāru, grafisku. Būtībā tā ir neapskaužama situācija - gribēt būt radošam un nespēt tādam būt. Tas nav sveši arī man, es pazīstu sajūtas, kad gribas pateikt tik daudz, bet neko nevar dabūt no sevis ārā. Teiksim, es gribu rakstīt, bet nekas jēdzīgs nenāk ārā ne sists... Visbiežāk šāda liksta man atgadās muzicējot. Man nav ilūziju, esmu ļoti slikts mūziķis, taču man ļauj spēlēt daudz kur, jo esmu filmu slavenība. Ja es tāds nebūtu ticiet, par mani neviens neinteresētos un nemēģinātu paciest manas muzikālās izpausmes. - tās ir neciešami viduvējas. Taču es gribu spēlēt, un es ģībstu, klausoties, kā spēlē mūzikas virtuozi. Tad es mēģinu darīt visu, kas manos spēkos, lai kaut ko no sevis izžmiegtu: es mēģinu aizvērt acis, mēģinu kustētie sar ķermeni, taču nekas dižs ārā nenāk. Tas mani vienmēr ārkārtīgi apbēdina, un es zinu, ka daudziem ir līdzīgi. Viņi ir sajūtu pilni, gluži kā Kristīna, kas vēlas kaut ko pavēstīt pasaulei, bet nespēj to izdarīt gana oriģināli un pārliecinoši, lai tiktu uzklausīta. Un šī nespēja grauj viņu dzīvi. Viņi mēģina realizēties kā mākslinieki, kaut Dievs viņiem to nav devis. Skumji."
 
 
木
06 February 2018 @ 03:12 pm
 
"Domādams par savu karjeru, viņš bieži apjauta, ka vislabāk novērtētos darbus un augstākos sasniegumus uzskata par savā ziņā banāliem, itin kā būtu izšķiedis savu dzīvi, rosīdamies ap smilšu pili.
Varbūt šīs bērnišķības dēļ viņš ilgu laiku nebija nedz jaucis krāsas, nedz nostiepis audeklus, nedz skicējis uz papīra, nebija darījis neko, lai atsāktu strādāt.
Viņš tikai šad un tad devās uz bēniņiem, sēdēja un sekoja gaismas maiņām, ar katru minūti aizvien vairāk iekusa telpas kaktos un klusumā.
Tieši tā viņam agrāk bija uzradusies vajadzība gleznot. Viņš bija jutis, ka ir tikai vērojums. Daži to sauca par iedvesmu, taču runa bija par kaut ko daudz nepretenciozāku un dabiskāku."

Rīka Pulkinena "Patiesība"