Es jau esmu pieņēmusu, ka tā ir kaut kāda dzīves mācība, ka cilvēki izteiks spriedumus pirms aprunājas ar mani, kā es patiešām jūtos. Vnk vēl jāmācās daudzas valodas. Un būtībā citu priekšstati vairs nav nemaz tik svarīgi, jo ir daļa no visa, kas ir, pat ja manā pasaulē daudz kas no tā šķiet svešs. Būtībā man arī ir savi pieņēmumi, tikai kopš tīņa vecuma jau ar to esmu strādājusi vai apzinājusies, tāpēc ir kaut kā citādi. Lai gan man arī pasprūk neloģiskas frāzes Cilvēki ir tādi un tādi, lai gan būtībā riebjas tik paviršs apgalvojums.