"Kad vidusšķiras zēns apmeklē skolu, kurā iekļuvis, pateicoties savu vecvecāku stāvoklim izglītības resorā, bet mantiskā ziņā klasesbiedru vairums stāv virs viņa, viņš neapzināti ignorē mantiskās atšķirības un rada sev idealizētu vienlīdzības un biedriskuma gaisotni, ko pastiprina vienādās mācību stundas un skolotāju standartizētā attieksme pret visiem. Viņš nepamana, ka klasesbiedri var atļauties nopirkt dārgāku saldējumu, ka viņiem ir dārgākas rotaļlietas un pirmajās klasītēs viņi tiek vesti uz skolu ar automašīnu, bet pamatskolas pēdējās klasēs tie paliek vakaros vecāku mansarda tipa dzīvokļos un dzer no bāriņiem izņemtu amareto. Šīs atšķirības vidusšķiras zēnam no inteliģentas ģimenes šķiet nejaušas, arbitrāras - nevis, kam ir un kam nav, bet vienam ir vairāk, citam mazāk, bet visi ir vienlīdzīgi. Un tāpat arī otrā virzienā, lasīdams daudz grāmatu un izbaudījis humānistu dižo tradīciju savā audzināšanā, viņš neapzināti projicē uz klasesbiedriem un piedēvē tiem savus ētikas standartus, savus uzvedības principus, un reizēs, kad tie parāda alkatību, klaju ieraušanas kāri vai zagšanas tieksmi, viņš novēršas apmulsumā un izjūt kaunu viņu vietā par viņu cilvēcisko vājību. Inteliģence - nācijas sirdsapziņa."

Haralds Matulis "Vidusšķiras problēmas"