Pēdējos mēnešus mūsu vēstules iznēsā kurjermeitenīte. Tāda jauniņa, jauka, smaidīga. Viņai ir ļoti skaista balss. Reiz sākām runāties, kad man birojā skanēja Sigur Ros. Apģērbusies viņa jau no vasaras beigām ir plānās pusgarās biksēs, kurpītēs un vasaras jaciņā. Un tāda arī staigāja vēl ziemas sākumā. Vismaz beidzot bija garākas zeķes un man nebija jādrebinās skatoties uz viņas pliko kāju laikā, kad es jau staigāju zābakos. Reizēm viņu redzu pilsētas ielās. Sarāvušos, ziliem pirkstiem un pārsalušu seju. Pēdējo rezi, kad viņa bij ienākusi, visādi centos izdomāt kā uzprasīt, kur viņai cimdi, silta šalle, cepure. Bet cilvēku ir tik viegli aizvainot, dodot kaut mazāko mājienu par trūkumu. Nu atnāc pie manis, atradīsim tev siltas drēbes. Naudas man ne sūda nav, bet kaut ko atradīsim un labu atradīsim. Vai kauč cimdus smukus uzadīšu. Bet nesaņēmos. Vakar pēc sūtījuma atnāca kaut kāds zaļknābis, kas pat mūsu uzņēmuma nosaukumu nezināja. Un nu man moka sirdsapziņa. Par kurjermeitenīti, kura mana stulbuma dēļ būs palikusi kā Cibiņš kupenā. Nosalusi ar visu milzīgo kurjera somu uz muguras. Vai cerēsim, ka viņai piedāvāts super labs jauns darbs siltā birojā. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |