Izķeksējot no savas apziņas šībrīža sajūtu cēloņus un rezumējot situāciju, skaidri redzu izeju. Pamest visu un nolīst uz kādu laiku pagrīdē. Vismaz uz ziemu. Savā darbā jau krietnu brīdi neķeru kaifu un pēc nedēļas tas vispār kļūs par nebaudāmu pasākumu. Pamest darbu nozīmē pamest manu dzīvokli ( jo diez vai saimnieks piekritīs gaidīt manas eksistenciālās krīzes beigas un jauna darba atrašanu, līdz kļūšu maksātspējīga), pamest Rīgu un un ar bezdarbnieka pabalstu vilkt ziemu man piederošajā platībā 100 km no Rīgas.
Tas mani glābtu. Vismaz dotu laiku sevis izķidāšanai, ādas pārkāršanai pār balkona margām.
Tad kaut kad pavasarī kā fēnikss no pelniem es varētu iziet piesaulītē un cerams- pasmaidīt.
Atzīstos- man ir bail spert šo soli.
Tas mani glābtu. Vismaz dotu laiku sevis izķidāšanai, ādas pārkāršanai pār balkona margām.
Tad kaut kad pavasarī kā fēnikss no pelniem es varētu iziet piesaulītē un cerams- pasmaidīt.
Atzīstos- man ir bail spert šo soli.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}