Iedomu draudziņi

Paldies visiem, kas atbildēja iepr. ierakstā.

Man jautājums radās, lasot kā kāds kurators Dabas vēstures muzejā bijis ieintriģēts par darbinieka izteikumu aizrautīgai apmeklētāju grupai, proti, ka dinozaura skelets esot 9 miljonus un 6 gadus vecs. Kad kurators jautāja, kā viņš to zina, darbinieks atbildējis: tas bija 9 miljonus gadu vecs, kad es sāku te strādāt un tas bija pirms 6 gadiem. Un autors to komentē ar 'precīzāk, bet mazāk akurāti' un man kaut kā nepieleca. Bet, līdz ar jūsu atbildēm, man šķiet, ka ir skaidrs. Lai gan 9 miljoni un 6 gadi ir precīzi, tomēr tā nav smalka un akurāta pieeja šim dinozaura skeleta vecuma jautājumam - vai tā?

Bija tīri sakarīga nedēļa...un tad maza huiņa and spiraling down badly...again.

Plusā izbesījos, ka manējais neparūpējās par ēdienu man pusdienām. Tā kā šon no mājām strādāju, uztaisīju fikso variantu un, kad liku traukus izlietnē, atcerējos, ka no rīta, kad pārgāju pāri vakardienas traukiem utt, ieliku cepeša pārpalikumus cepeškrāsī, kamēr tīrīju virsmas...nu malacis, meitēn!

Labi, ka neapsolīju priekšniekam šodien nodot mockup versiju jaunajai fīčai...koncentrēšanās spējas šon dirsā...

Vai kāds no jums (un, lūdzu, bez lūkošanās jebkādos palīgresursos) varētu man pateikt ar ko, jūsuprāt, atšķiras akurātums no precizitātes?

"Smoking behind the supermarket" lika man [shockingly] sajusties nostaļģiski par smēķēšanu. Smēķējusi neesmu gadiem un pat ne īsti tāpēc, ka ļoti gribēju atmest un cīnījos, bet mans ķermenis vienk pateica: that's enough, u crazy lady.


Vissaktīvāk es smēķēju, kad man bija 15, visu to gadu varētu ietilpināt vienā apm šādā attēlā



Toreiz visskrutākās cīgas manā burbulī bija Barclay, hands down. Kaut kāda iemesla dēļ tas atstāja visslielāko iespaidu. Vissticamāk, ka Barclay iespaidīgumam bija vairāki faktori, bet viens no spēcīgākajiem bija tas, ka tam bija īpašs filtrs kāda nebija nevienām citām cigaretēm. Tad vēl Marlboro lights bija ok un dažreiz, ja gribēji būt fancy, arī tievās Davidoff skaitījās it kā kkas smalks. Man tīri labi patika Chesterfield (atceros, ka pirmo reizi tās smēkēju savas mājas kāpņu telpā, kad piedzīvoju romantiskās sirdssāpes) bet nevarēju ciest Camel. Bet vēl sliktāks par Camel bija viens no Pierre Cardin paveidiem, tik pretīgs, ka tikai viena īpaši spēcīga kurjaga to varēja izturēt. Kad bija mazliet sliktāk ar naudu, tad L&M, kad bija vēl sliktāk, tad Bond un, ja pilnīgi gals klāt, tad Red & White. Vienas meitenes patēvam mājās bija bloki ar sarkano Marlboro, tāpēc, satiekot viņu, vienmēr tika smēķēts tas, līdz viņu mājās pieķēra un prasīja vai viņa grib ar patēvu uzpīpēt. Pēc 15 smēķēšanas zenīts beidzās, vēlāk sekoja nelielas periodiskas aizraušānās ar tinamo tabaku utml, bet nekas vairs tik intensīvs, mans ķermenis teica, ka šis hobijs ir jāizbeidz. Viens nepopulārs uzskats: lai gan man nepatīk piesmēķētas telpas, man nav nekas pretī, ja cilvēks ož pēc tabakas, tabaka, kas sajaukusies ar kādu parfīmu vai dušas želejas aromātu man šķiet tīri patīkams smaržu savērpinājums.

Nākamgad ap šo laiku es būšu, visticamāk, pabeidzis bakalauru, iestājies maģistrantūrā(jo uzņemšana LU maģistros ir no 20. jūnija līdz 9.jūlijam),
tāpat būšu atvaļinājumā, tāpat gaidīšu iespēju augustā padzīvot laukos.

Taču, kur ir prieks? Kur ir prieks par nokārtoto bakalauru, diplomu?

Es taču varētu paņemt un nopirkt biļetes uz savu mīļāko grupu koncertiem, aizbraukt uz Fēru salām vai vismaz Norvēģiju,
aizbraukt uz Īriju, kur plānojām ar māsu doties un atzīmēt, kad man būs diploms (es iesāku bakalauru studēt 2009.gadā)? Man, turklāt, sola viens tēvs par viņa meitas sekmīgu
aizvadīšanu uz RSU bonusu naudas prēmijas izskatā.


***

Manai māsai bija tieksme uz pašnāvību un depresijām, pat ja viņa reāli neslimoja ar depresiju, tā kā es.

Viņa teica pēc 9.klases, ka jūtas, it kā pēc katra gada būtu nopelnījusi medaļu par to, ka nav pārgriezusi sev vēnas.

Ka viņa to nedara tikai savas mātes dēļ, jo tad tik daudz darba būtu zudumā.

Taču tad izrādījās, ka viņa 19 gadu vecumā bija atradusi citu pašnāvības veidu.


***

Mēs ar māsu klausījāmies diezgan atšķirīgu smago metālu, taču tas bija laiks (2010. - 2013. gads.), kad kaut kā viņa izslīdēja no mana redzesloka.

Es nejutos pārāk atbildīgs/vainīgs, ka viņa tā izdarīja, taču tik un tā, varēja taču atrast kaut vienu 1 iemeslu dzīvot?!

***

Es domāju, ka tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri ne par ko nepriecājas. Viņi nav atraduši tādu dzīves jēgu, kas ir iekšpusē.

Ne jau darbs, nauda/vara, ģimene, attiecības cilvēku var noturēt šai saulē. Māsai bija viss relatīvi normālai dzīvošanai
Latvijā. Viņa piedzima 1993.gadā un varēja mācīties normālā skolā. Viņai nebija transseksuālisma, autisma, aseksualitātes, viņu klasē
neapcēla. Viņai bija viena ļoti tuva draudzene. Viņai ļoti patika daba un staigāt apkārt pa mežiem, kur nav cilvēku.

Un tomēr viņai šī sistēma, ka šajā realitātē, PLANĒTĀ ZEME, Piena ceļā, ir visu laiku jāizvēlas, un izvēlēm ir sekas, viņu nogurdināja.

Kaut kas dziļi iekšā viņā pretojās tam, ka par visu cilvēks ir it kā atbildīgs, taču neviens nav līdz galam izstāstījis, kā darbojas liktenis. Kā
darbojas dzīve. Tu ej, dari, kaut ko izvēlies, taču kā piedzimsti lielā mērā akls, tā nomirsti. Viņa tā uzskatīja.

Viņa domāja, ka pati piedzimšana bija ļoti briesmīga. Ka viņai kāds ir licis piedzimt. Šajā vietā, kur nav skaidru spēles noteikumu.
Šajā vietā, kur ir tik daudz ciešanu un netaisnības.

Viņa sacēlās pret pašu faktu, jo viņa uzskatīja, ka nav piedzimusi labprātīgi. Kad es vēlāk izlasīju par Samsāras ratu, un to, ka
cilvēks ir spiests iemiesoties ļoti daudz reižu, kaut pats negrib, es sāku viņu labāk saprast.

Taču viņa ticēja tikai tam, ka pastāv dzīve ārpus miesiskā ķermeņa. Ne kristietība, ne budisms, nekāda reliģija
viņai nepatika, jo nedeva atbildi uz to, kas ir tas LIELAIS ĻAUNAIS, kas licis viņai piedzimt.

Viņa, šķiet, uz šo lielo ļauno visu dzīvi bija dziļi apvainojusies.

ledusskapī viens plaukts ir piekrauts ar irn-bru. un mūsu mājsaimniecībā tika nolemts, ka tu drīksti to paņemt tikai tad, ja izrunāsi tā nosaukumu ar skotu akcentu, kas manā gadījumā izklausās šādi (i know it's absolutely horrible, that's why i'm sharing it :)

[..]
un iesildi
man sievieti Kungs