|
15. Sep 2026|12:43 |
šad tad atkal un atkal aizdomājos par to, kā tiek lietotas metaforas, lai aprakstītu ķermeņa darbību, piem, Dekarta laikos to salīdzināja ar pulksteņa mehānismu, bet tagad ar kompi un programmām. tas ir saprotami, jo cilvēki domā metaforās un analoģijās un kaut kā šīs domas ir jaizsaka, neskatoties uz to, ka ķermenim ar pulksteņa mehānismu ir aptuveni tikpat liela līdzība, cik ar programmatūrām - lai gan tas var būt tiek darīts ar vislabākajiem nodomiem, galu galā tas tomēr ir kariķēts apraksts. es pati gan jau mēdzu grēkot pat nemanot un reizēm piesaukt šīs analoģijas, kuras mani kaitina. es ļoti cienu Dokinsu, taču, kad viņš sauc organismus par 'izdzīvošanas mašīnām' man gribas teikt kādu skarbāku vārdu. un tieši tagad, lasot The Matter with Things, autors runā par to pašu. tālāk ir tulkojums, pagarš fragments, bet man šķita tik aizraujoši, ka bija vēlme dalīties ar šo tekstu.
p.s. darbs ir pilns ar atsaucēm un skaidrojumiem visās malās, es tās te neliku un šos ciparus izņēmu laukā, bet man tas ir jāpiemin, lai jūs zinātu, ka autors nerauj un neizdomā visu no zila gaisa, tur viss ir analizēts un pārdomāts līdz pēdējam sīkumam un balstās uz zinātniskās literatūras kaudzēm. tulkojums gan var būt nav tas labākais.
Hārvardas ģenētiķis Ričards Levontins (Richard Lewontin) raksta:
„Tiek apgalvots, ka gēni "pašreplicējoties”, ka tie iesaistās „gēnu darbībā”, ka tie „ražo” olbaltumvielas un, ka tos „ieslēdz” vai „izslēdz” „regulējošā” DNS. Taču nekas no tā nav patiesība... Gēni „nedara” neko, tie „neražo” neko... DNS ir viena no visinertākajām un nereaģējošākajām organiskajām molekulām.”
Patiešām, runa nav tikai par to, ko gēni „nedara” – runa ir par to, ko tie „nezina”. Tajos nav nekā līdzīga nepieciešamajam instrukciju kopumam. „Bieži tiek apgalvots, ka genomā ir ietverts Bauplan – ķermeņa arhitektoniskais plāns vai projekts,” savā klasiskajā mācību grāmatā „Attīstības bioloģija” raksta imunologs Verners Millers (Werner Müller). „Īstenībā tā nav: genoms nav gatavā ķermeņa skice vai dizains.” Lai izveidotu fenotipu – organismu, ko mēs redzam –, ir nepieciešams daudz, daudz vairāk citu elementu nekā tikai genotips. Ir acīmredzams, ka līdztekus DNS savu ieguldījumu, kā minimums, sniedz arī hromatīns, RNS, šūnu signalizācijas ceļi, selektīvie olbaltumvielu translācijas veidi un šūnas membrānas arhitektūra. Reakcijai uz informāciju, ka 98–99% mūsu gēnu ir mums kopīgi ar šimpanzi vai 50% ar banānu, vajadzētu būt nevis tādai, ka mēs esam tik tikko atšķirami no šimpanzēm un ne pārāk tālu no banāniem, bet gan, ka gēnu noteicošā loma kā tāda ir daudz ierobežotāka, nekā mēs domājām.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka es ne uz mirkli nenoliedzu iedzimtības nozīmi – tā patiešām ir ļoti svarīga. Es tikai norādu, ka tā ir daudz sarežģītāka, nekā mums liek ticēt. Gēnus nevar aplūkot atrauti no daudziem citiem organisma aspektiem. „Ģenētiskās izmaiņas,” raksta Šapiro (Shapiro), kurš pats ir ģenētiķis, „gandrīz vienmēr ir rezultāts šūnu iedarbībai uz genomu.” Tātad, nevis tikai vai pat galvenokārt genoma iedarbībai uz šūnu. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka iedzimtība ir kas vairāk nekā tikai ģenētika – tā pāriet no visa organisma uz visu organismu, nevis tikai ar DNS starpniecību, un to, kā tieši tas notiek, mēs nezinām.
Ir pilnīgi neiespējami, ka gēni varētu „ieprogrammēt” embrionālo attīstību. Sākumam – gēnos nav pat tuvu pietiekami daudz informācijas. Padomājiet par cilvēka smadzenēm, nemaz nerunājot par visu cilvēka ķermeni. Tajās ir aptuveni 100 miljardu neironu, un deviņu grūtniecības mēnešu laikā ik minūti vidēji rodas ceturtdaļmiljons neironu, brīžiem pat vairāk. Katram no šiem neironiem, pašsaprotami, pēc tam ir jāizveido tūkstošiem savienojumu ar citiem neironiem, un tam visam ir jārezultējas smalki specifiskā, milzīgi sarežģītā arhitektūrā, kur katra kopuma daļa atrodas tieši tai paredzētajā vietā. Kur šī informācija bija atrodama tajā „programmā”, ko it kā ietver DNS?
Mums ir aptuveni 26 000 – 30 000 gēnu (tas, ko uzskata par gēnu, nav pilnīgi skaidrs un viennozīmīgs jautājums, bet zināmā mērā ir cilvēku pieņemta konvencija un ietver vērtējuma elementus). Taču aklam, milimetru garam apaļtārpam Caenorhabditis elegans, kuram kopumā ir tikai 959 šūnas, ir vairāk nekā 19 000 gēnu. Savukārt zirņu laputij ir 34 600 gēnu, bet Daphnia pulex – ūdensblusai, kas bieži sastopama pasaules ezeros un dīķos un ir aptuveni tikpat liela kā punkts šajā lapā, ir 39 000 gēnu.
Kāda amēbu suga lepojas ar lielāko reģistrēto genomu – 670 miljardiem bāzu pāru, kas ir aptuveni 200 reižu vairāk nekā cilvēka genoms. Turklāt tikai niecīga daļa, aptuveni 2%, mūsu DNS sastāv no eksoniem – tiem gēnu reģioniem, kas faktiski satur informāciju, kura nepieciešama olbaltumvielas kodēšanai. Tā kā tiek saražots 1 200 000 olbaltumvielu, ir pilnīgi skaidrs, ka viens gēns var kodēt daudzas dažādas olbaltumvielas atkarībā no konteksta. „Vienas un tās pašas” DNS olbaltumvielas ar vienādām aminoskābju secībām dažādās vidēs „var tikt uzskatītas par pilnīgi atšķirīgām molekulām” ar atšķirīgām fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām.
Olbaltumvielu sintēze ir tik lielā mērā pakļauta epiģenētiskajai ietekmei, ka viens un tas pats gēna „projekts” var radīt 2000 vai vairāk variāciju. Epiģenētiskās izmaiņas ir tādas, kas tiek iegūtas indivīda dzīves laikā – no konkrētas pieredzes – un jebkurā no vairākiem veidiem maina gēnu ekspresiju nākamajā paaudzē. Tas nozīmē, ka evolūcija ir daudz gudrāka, nekā to bieži attēlo. Tai nav jāgaida miljoniem gadu, nepacietīgi sitot pirkstus un gaidot, kad nejaušība panāks pieredzi.
Atlikušos 98% genoma agrāk mēdza dēvēt par „DNS atkritumiem” (junk DNA), jo tie šķita bezjēdzīgi, sastāvot no bezgalīgi atkārtotām secībām, kas nekodē neko. Šīs secības vairs netiek uzskatītas par atkritumiem, vienkārši izdarot secinājumu no fakta, ka tās rada izmaiņas – taču tas, kā tieši tās rada šīs izmaiņas, vēl nav zināms.
[..]
Kopumā jāsaka, ka organismu attīstības ārkārtējā precizitāte un stabilitāte nav izskaidrojama ar programmu – algoritmisku iepriekš noteiktu soļu secību, kas jāizpilda noteiktā kārtībā, kā tas ir mašīnas gadījumā. Šūna pastāvīgi pārrauga, veicina, kavē (tostarp, ja nepieciešams, kavē savus inhibitorus), labo, sašķeļ un pārraksta DNS. Katrs „solis”, kā mēs esam pieraduši to uzskatīt, netiek aprēķināts no iepriekšējā, bet ir daļa no procesa, kurā informācija nāk no daudziem avotiem – procesa, kuru vispār nevar īsti uzskatīt par sadalāmu atsevišķos soļos. Embrija attīstībai ir nepieciešama neiedomājami sarežģīta lokālu mijiedarbību virkne, ko nevar noteikt ar vienu vienotu globālu kontroles mehānismu. „Ģenētiskā programma neizskaidro attīstību,” raksta Nikolsons (Nicholson), „tā to vienkārši pārvērš par melno kasti”:
„Embrioģenēze ir daudz par sarežģītu un daudz par uzticamu savā iznākumā, lai to varētu noteikt kāda programma. Ja attīstība būtu programma, apaugļotajai olšūnai (nemaz nerunājot par genomu) nekad neizdotos aprēķināt savu rezultātu.” |
|