Sūrreālisms - Mirrors (2008, Alexandre Aja)

Noskatījos šo radījumu, kurš man drīzāk bija kā korejiešu oriģinālfilmas Geoul sokeuro (2003) reklāma - Mirrors esot tās rimeiks un, zinot ASV kino mašinērijas tendences, pilnīgi šādam apgalvojumam piekrītu un to apstiprina korejiešu filmas scenārija kopsavilkums: "An ex-cop now working as a security guard in a shopping mall tries to uncover the secret behind a series of mysterious deaths linked to mirrors" - teju identisks plots.
Lai nu kā, korejiešu darbs ir ielikts pērkamo filmu sarakstā - neesmu to vēl redzējis, tamdēļ patreiz varu runāt par Mirrors bez salīdzināšanas ar "iedvesmas" avotu:

Sākotnēji mani atbaidīja tipiskās amerikāņu sejiņas, no kurām vien staroja dekādēm sakņotais un ļoti bieži iekš šī žanra kino (Amerikas izpildījumā) novērotais apgalvojums: "Horror is cheap" (sevišķi labi atspoguļojas kontekstā nievājošā terminā “Horror Flick”) - nešķita, ka Kiefer Sutherland, Paula Patton un Cameron Boyce der iekš šausmu kino - varbūt esmu pārāk noguris no amerikāņu centieniem savienot šausmas ar seksualitāti... Un tomēr bija patīkami secināt, ka šis negatīvisms pamazām, ritot filmai, aiziet spoguļu otrajā pusē.

Interesants stāsts, kurš varētu pretendēt uz godpilno psiholoģiskā šausmu kino plauktiņu, ja vien akcenti tiktu salikti trāpīgāk. Bet labs vērotājs arī bez akcentiem spēs samest filmu pa žanriem, jo stāstā bija samērā daudz no psiholoģiskā.
Diemžēl visa filmas stāsta psiholoģiskā daile tika slēpta aiz kaudzes paredzamām "boo" un spoku gala šausmām, kuras tomēr tika veldzētas tīkamā, atmosfēriskā krīpīguma mērcē, radot visnotaļ elementiem bagāta šausmu kino garšu – bija i “spoki” (pēdiņas, jo tie nebija gluži spoki), i sirreālais, i apsēstība, i izdzīvošanas instinktu kacināšana, i asinis un gaļa – tīkama šausmu recepte, bet tieši tā paredzamība atņēma filmai daļu burvības, liekot domāt par to, ka korejiešu darbā noteikti nebija šādas klišejas.
Visi tak zinām daudzās šausmenes ar spoguļiem, kuriem ir sava dzīve, savs realitātes atspulgs, vai ne? Šie spoguļi šajās filmās rāda ko tādu, kas nav šaipus realitātei, bet ir ar savu matērijas un laika ritējumu un, kad šīs abas būšanas saliek kopā, šausmu skatītājs tiek veldzēts ar tīkamu baismes devu, kuras spēcīgums ir atkarīgs no konteksta un režisora talanta. Vēl zinām otru, vēl klišejiskāku piegājienu – protagonists novērš skatu no spoguļa, lai atkal uz to paskatoties, ieraudzītu “negaidītu”, tomēr baidošu figņu. Jap, šīs abas tendences ir te!

It kā jau šīs idejas esmu atēdies daudz. Ļoti daudz. Turklāt šī filma arī paspēlējas ar Jacob's Ladder filmā radīto galvas kratīšanas šausmiņu, kura ir baisa neizskaidrojamā manierē un inkorporēta neskaitāmās šausmu filmās. Bet, ja spoguļu un galvas kratīšanas šausmu nav gana - piemetiet klāt tipisku amerikāņu akadēmisko šausmeņu mūziku, dažus elementus no Ringu un The Exorcist - apmēram tad iegūstam Mirrors recepti!

Bet nedomāju, ka no šo aizgūto, klišejisko elementu gūzmas vajadzētu vairīties, jo Mirrors, lai gan piedāvā maz kā oriģināla, tomēr izsmalcina minētajās filmās atrodamos horror žanra elementus, radot patiešām gardu šausmu piedzīvojumu ar savu paredzamības un pārsteigumu balansu, kuru vēl sliecas estētizēt centrālā notikumu vieta - graciozs, pamatīgs un izdedzis grausts, pilns ar spoguļiem, manekeniem, realitāšu atspulgiem un citas puses dzīvību. Patiešām - vairums šīs spoguļšausmas bija izcili gardi nostrādātas un spēja sniegt kāroto, spēcīgo baiļu pieplūdumu organismā.

Ātras gaitas šausmu filma ar tīkamā atrumā plūstošu, bet, iespējams, pārāk viegli uztveramu un papliekanu stāstu, kurā amerikāņi pat parotaļājās ar mēģinājumu neradīt tipisko happy-ending. Filma, kura pasvieda domu, ka ar amerikāņu šausmu kino nav gluži tik bēdīgi, cik šķita iepriekš. Bet, no otras puses - šis tak ir rimeiks... kurš šajā nekaunīgajā manierē reklamē korejiešu filmu, kura vēlāk tiks pirkta, skatīta un vērtēta gan pastāvīgi, gan kontekstā ar Mirrors.


Ņemot vērā klišeju un jaunrades balansu filmā, kā arī estētiski vizuālos priekus, idejas, iešķiebju tai:
/10