Sūrreālisms - 2.192 - 2.552 °F

Bija tā iespēja pabūt rūpnīcā, kurā pie temperatūras 2,192 °F - 2,552 °F ražoja lietas, kuras atrodamas teju katra padomju paaudzes latvieša mājās. No malas skatoties, nešķita, ka tās komplekss aizņem tik lielu teritoriju, ka bija nepieciešamas ~25 minūtes, lai apietu apkārt tai pa perimetru – bet fakts kā reiz ir tāds. Apskati veicām vienā dienā, pašu bradājumu piektdienas vakarā.

Ieejot teritorijā, acīm pavērās viens no lieciniekiem par to, ka pieņemtais kompleksa lielums ir aplams – skatam atklājās vairāki lieli angāri, mazākas piebūves, ražošanas ēkas, patvertne un svaigas saimniekošanas pēdas sniegā – lieks atgādinājums par nesen veikto likumpārkāpumu un nepieciešamo piesardzību, lai izvairītos no atbildības. Bet par spīti šādam automašīnas pēdu brīdinājumam devāmies iekšā, lai pazustu iekštelpās – prom no saimniekotāju potenciālā redzesloka.

Telpa, kurai pirmajai bija gods mūs viesmīlīgi uzņemt, bija liela angāra tipa būve, kuru visapkārt greznoja gruvešu, bijušo darba galdu, elektroinstalācijas, santehnikas un izejmateriālu paliekas, kā arī viena no palikušajām krāsnīm, kurā šī katra padomju latvieša mājās esošā lietiņa tika cepināta. Devušies dziļāk ēkas tumšajos pagātnes gaiteņos, sastapām lielu uzrakstu uz sienas, kurš vēstīja darba garu rosinošu saukli krievu valodā, kā arī veselu sanitāro mazglu/kompleksu - kura tualetes greznoja aizmirstie elektriskie roku žāvētāji, kurus aktivizēja slēdži, kādus pierasts sataustīt mūsu pašu istabās, lai ieslēgtu apgaismojumu - un vēl dažas nenogatavinātas, pārsteidzoši vieglas un pēc to fizikālajiem raksturlielumiem citādas lietiņas no rūpnīcas produkcijas klāsta, kuras krāja sev virsū laiku un telpu, atrazdamās starp dažādiem septiņdesmito - astoņdesmito un deviņdesmito gadu padomju stilistikas plakātiem un izgriezumiem no modes žurnāliem, kuri bija salipināti uz sienām gluži kā sieviešu etaloni.

Otrā viesmīlīgā telpa bija piebūve šai angāra tipa ēkai – pēc sava skata un applūduma to identificēju kā troļļu puņķu dekorētu un mitruma bagātu patvertni/bunkuru, no kura redzēju vien tik, cik durvis un dažus gaiteņus. Vairāk neapskatīju vecā, labā cilvēka organisma dēļ – šim patīk būt sausumā un šādam apgalvojumam es neiespēju runāt pretim, līdz ar to, devāmies apskatīt pārējo kompleksu, pa ceļam nopētot virszemē esošās patvertnes ventilācijas ietaises, caur kurām varēja nofotografēt niecīgu daļiņu no pazemes valdzinājuma.

Nākamā namamāte bija ēka, kurā pavadījām daudz vairāk laika nekā abās iepriekšējās un kurā sadalījāmies divās bradājumvienībās. Šī bija tik laipna, ka jau pie pašas ieejas sevī priecēja ar dažām ķimikāliju tvertnēm, ietaisēm, agregātiem un to paliekām, no kurām visvairāk bija saglabājies baltais, neēdamais pulveris - kurš klāja pilnīgi visu virsmu zem kājām visas ēkas plašumā - un dažādi releji, elektriskie slēdži, kuri kādreiz tik lepni izrīkojuši ventilācijas iekārtas, liftus, konveijerus, sūkņus un citas ražošanas iekārtas, no kurām pāri palicis bija vien tik, cik daži karkasi un lērums izciļņu uz grīdas, kurus viegli varēja pazīt kā vietas, uz kurām šīs iekārtas tika stiprinātas. Dziļāk šajā tumšajā, ar balto, neēdamo lietu izklātajā ēkā, bez agregātu karkasiem un niecīgām paliekām, bija atrodamas tādas lietas kā liels sienas pulkstenis, lāpsta ar vismaz 5m garu metāla kātu, skapītis ar stikla durvīm, kurā bija akmeņi un daļiņa produkcijas, vēl vairāk plakātu, telpa ar glīti kastītē un ap to saliktiem, nenogatavinātiem izstrādājumiem, dažas izkārtnes ar brīdinājumiem un īsām instrukcijām, iespējama ofisa vai meistara telpa, kurā mētājās tehniskā dokumentācija, produkti, apavi, rasējumi un citi laika atkritumi, starp kuriem bija daudz tīkamu nieciņu, to starpā pabieza grāmata ar nosaukumu “Кодекс законов о труде Латвийской советской социалистической республики” un plānāka grāmata ar nosaukumu “Технология моделей и форм в производство тонкой керамики”. Un tieši šis ēkas plānojums, sevišķi jumts, bija tas, kurš visnotaļ skaļi pačukstēja patiesos kompleksa izmērus – uzkāpjot uz jumta objekts burtiski pārsteidza ar savu negaidīto plašumu un ēku daudzumu – to tur bija vismaz padsmit, nevis trīs, un burvīgais nakts skats, kurš sevī apvienoja pamestību, ziemu un moderno laika ritējumu aiz dzeloņstieplēm bagātinātā mūra žoga, iznīcināja aiz tā radušos maldīgo priekšstatu par teritorijas apjomu un būtiski palielināja nepieciešamo laiku tās pilnīgai apskatei. Esot uz baltās ziemas nakts jumta, ieraudzīju kādā citā bradājumā ieraudzīto izkārtni, kura paspilgtināja laika ritējumu kontrastus.

Pēc augumā diženākās ēkas apskates devāmies uz kārtējo blakus ēku – īsāku un zemāku, kurā acis priecēja paliekas no sagatavju ceha, ventilācijas sistēmas mezgls bēniņu telpās, ļoti labi saglabājies sienas gleznojums, kurš iekš padomju stilistikas attēloja ražošanas procesiju no A-Z, tualetes - no kurām vienā bija pisuārs, kura urīnu alkstošajā mutē bija ievietota elektriskā spuldzīte –, vēl nedaudz tā pat laika plakātu, ražošanai būtisku izkārtņu, drošības noteikumu, kalendāri ar vairāk kā dekādi seniem gadskaitļiem un citi nieciņi. Ja iepriekšējo ēku naglas bija krāsns, plašie angāri un jumts, tad šīs ēkas spozme bija minētais sienas gleznojums.

Pēcāk devāmies uz pretējo ēku – tajā mēs atradām visas šī kompleksa urbānās pētniecības naglu – tā bija ēka, kura lika padomāt par padomju sociālisma spēku un daļiņu no tām rūpēm par proletāriešiem, kuras tik ļoti sludināja partijas, proti, tā bija ēka, kurā bija visnotaļ izmantojama sporta zāle, kuras tumsā slēpās dažas volejbola bumbas, kā arī pildbumba un basketbola bumba un karkasi, kuri turēja patlaban neesošos basketbola grozus. Nespēju es neatdzīvināt šo telpas akustisko pasauli un nodevos atbalss priekiem – ieslēdzu mobilajā diktofona progu un pamīšus ar draugu izsaucos necenzētos vārdos, kuri pauda prieku par atradumu; spērām pa bumbām, kuras tīkami atsitās pret sienām, un vienkārši paspārdījām telpas bumbas ar draugu – pieņemu, ka sen šajā telpā nebija skanējušas sporta spēļu skaņas. Pēc paniekošanās sporta zālē, devāmies dziļāk ēkā, kurā atradām vēl trenažieru zāli ar padomju sportista etalona priekšrakstu uz sienas, sanitārās telpas un citas telpas, kur vienā bija plakāts, kurš atgādināja manu grēku, proti, tas bija kalendārs, kurā bija attēloti Sarkanās zvaigznes ražojumi – mopēdi Delta un Mini. Tas bija sitiens zem jostas vietas...
Ir tak mums zināms teiciens – veselā miesā vesels gars, vai ne? Šī ēka attaisnoja arī šo vēstījumu – devāmies augšā pa kāpnēm, virs kurām sienu rotāja flīžu mozaīka ar dažādām sporta piktogrammām, un lukturīšu gaismās atspīdēja grāmatu muguriņas. Draugs pievērsa redzētajam uzdevumu un, kārtīgi aplūkojot atradumu, es kļuvu pagalam nepieklājīgs – sajūsmas mudināts es necenzēti un klaji rupji, sulīgi, skaļi un pilnvērtīgi lamājos kādas minūtes ilgumā par bibliotēkas atrašanu! Un katras vērtīgās grāmatas uziešana atkal un atkal izsauca šāda rakstura prieka lēkmes, kuru laikā es aizmirsu par piesardzību no saimniekotājiem. Mieloju garu ar grāmatām, kuru vāki teica, ka tās sevī satur daudz episki svarīgos krievu klasiķu vārdus un ne tikai tos – arī viņu darbus, mielojos arī ar latviešu grāmatām, tulkotu ārzemju literatūru un pārējo grāmatu kalnu, kura vairums sastāvēja no grāmatām krievu valodā. Grāmatu smaržas reibināti mēs tur pavadījām daudz laika un pabarojām savu garu krietni jo krietni – tik krietni, ka pasludinājām šo telpu par konkrētā bradājuma finālu un, manuprāt, tas bija krietni darīts – iespējams, ka pēc bibliotēkas atrašanas pārējais objekts šajā laikā šķistu mazāk gards esam un tas noteikti nav tas, pēc kā biju nācis. Tā nu mēs tur priecājāmies par garīgo erekciju, pie sevis domādams - un tas viss bija viņiem – strādniekiem! Proletāriešiem! Visbeidzot sazvanījām abas dāmas un sarunājām objekta pamešanas kārtību.

Pie izejas punkta sajūsmināti mēs nedaudz apmainījāmies ar pieredzēm – stāstīju viņām bibliotēku, bet viņas mums ko rūpnieciskāku. Proti, pēc atdalīšanās no mums meitenes bija uzgājušas ķīmijas laboratorijas un dažādas produkcijas noliktavas. Un dāmu sajūsma par atradumu itin labi atspoguļojās stāstījumā un siltajos smaidos. Meiteņu stāstījuma, smaidu un smieklu ietvaros es atcerējos un secināju, ka man prieks bija uzlūkot tās dažas ne līdz galam saražotās mantas, kuras sastapu viscaur bradājuma laikā - citviet vairāk, citviet krietni mazāk, citviet nemaz, bet viņas – skuķi bija atraduši veselas noliktavas ar lietām, kuras kādreiz lepni tur tika ražotas un kuras ne tikpat lepni ir atrodamas daudz padomju latviešu dzīvesvietās. Viņas bija atradušas nepabeigtu produkciju grēdas noliktavās - skapju skapjus, plauktu plauktus, lērumu lērumus - ar šo dāmu atradumu būs jāturpina nākamā objekta apskates reize!

Ar laimības sajūtu un prieku kultivējošiem stāstiem par redzēto mēs pametām objektu, lai atgrieztos un pabeigtu iesākto.