Sūrreālisms - Videospēļu industrija dzīvos...

..to pie dzīvības uzturēs tādi mērgļi kā es, kuri, neskatoties uz ekonomiskās situācijas diktēto veselā saprāta definīciju, pērk oriģinālās spēles savam PlayStation verķim.
Jā, es glābšu, nevis Tu, zagli, kropli un periferālais pīzdādirsēj, kurš beigu galā apzog sevi, zagdams spēli, tādējādi atņemot naudu izstrādātājam, kuram pēc tam nebūs, par ko izstrādāt. Maģiskais sūdu aplis, kurā Tu pats sevi un mani ietin - skrien kā gribi, bet vienmēr atdursies pret glītā riņķa līnijā izkārtotām fekālijām, kuru ielokā būsim kā prusaki baltā krīta slazdā.

Nevajag man restorānus. Nevajag man bieži teātrus - vajag reti un kvalitatīvi. Nevajag man piedzeršanos. Nevajag man ceļojumus. Vajag man prātīgas grāmatas. Vajag man prātīgas filmas mājās, nevis kino (vairumā gadījumu: bezjēdzīga naudas šķērdēšana), arī mūziku un citas blēņas.
Galvenais: man, ibio, vajag lietu, kuru mīlu un kuru ar prieku izzinu - spēles. Un manu spēļu pirkšanas prieku bubulis "krīze" nespēj traumēt, nudien.
Drīzāk es nepirkšu drēbes vai atlikšu cauro kerzu pirkšanu vai jebko citu, ko puņķainā sabiedrība tur par normu esam, nekā ilgstoši nepirkšu spēli. Vismaz vienai jaunai spēlei mēnesī ir jāparādās manā plauktā un tā tas ir jau divus gadus un tā tas būs līdz pērkamo spēļu saraksta beigām, kuras nepienāks. Punktum.

Krīze my ass.

Iedvesmas avots: kotaku.com