Sūrreālisms - Nedaudz par klasisko videospēļu vēsturi, to spēlēšanu šodien

Ideja par videospēlēm briedusi jau no neiedomājamas pagātnes, kad šķiet, ka tas tehniski nebija iespējams. Bet bija. Un kā vēl. Ideja dzima 1948.gadā, un tās autori Thomas T. Goldsmith Jr. un Estle Ray Mann patentēja to.

Pašu pirmo videospēli ir samērā grūti nosaukt, bet var mēģināt. Varbūt tā ir 1958.gadā radītā William Higinbotham's “Tennis for Two”, kura bija interesanti modificēts osciloskops?
Varbūt arī 1962.gadā Steve "Slug" Russell, un biedru radītā Spacewar!, kura tiek uzskatīta par pirmo? Lai nu kā, sliecos uzskatīt to otro par pareizo atbildi esam, jo tā ir plaši pieņemta par pirmo digitālo video spēli. Sākotnēji tā bija paradīzē Folkblack’am – ar agrīnajām spēlēm naudiņu netaisīja, bet izklaidēja cilvēciņus, kuri atvērtām mutēm stāvēja rindā uz pirmajām vektoru video spēlēm un sajūsmā spiedza par mūsdienu bārbijām (domāju tos, kuri mūsdienās spēlē meklē grafiku, grafiku, un vēlreiz grafiku. Ā, un arī grafiku!) nesaprotamām lietām. Spiedza un sajūsminājās par vientuļu kosmosa kuģīti uz melnā ekrāna, kurš vareni un braši iznīcināja asteroīdus un citas kosmiskās drazas, kuras to tik vien darīja kā ļauni uzglūnēja mazajam pasaules (dienas) glābējiņam.
Tādi bija vecie laiki...

Izmaiņas notika 1970. līdz 80-tajos gados, kad videospēles kļuva par komerciālu izklaides mēdiju, par kuru tagad maksāt būs (nabaga FB). Un ar šo laiku sāk iezīmēties spēļu sadalījums reģionos: ASV, Japāna un Eiropa. Ar laiku šī reģionu būšana sagādās ne mazums vien skumjus mirkļus tādiem nelabojamiem spēļu atkarībniekiem kā man.

(Par PAL/NTSC lasīt wikijā: http://en.wikipedia.org/wiki/NTSC , http://en.wikipedia.org/wiki/PAL)

Piemērojot konsoles un citas iekārtas šiem 2 standartiem sanāk, ka NTSC valstu geimeri nevar spēlēt PAL iekārtas, un otrādi tīri dzelžu līmenī. Jo viens reģions otru nesaprot, jo kodējumi ir citādi. Lai gan mūsdienās tehnika ir pielāgojama ar vienas pults pogas/slēdzīša uz iekārtas palīdzību.
Domāju, ka mūsu globālajā laikā spēlēm pastāv vēl šis kodējums ekonomisku apsvērumu dēļ. Ir taču labi uztaisīt vienu un to pašu spēli un palaist vairākos reģionos, sapelnot smuku naudiņu.
Bet šo tendenci mums skaisti labo svaigais PlayStation 3, kuram PAL/NTSC kašķis ir bijis, nebijis.
Vēl paliek tikai cenzūra dažādu apsvērumu dēļ. Kas atļauts vienā valstī tas aizliegts citā, kas svēts vienā, tas piesmiets otrā. Bet arī šo var apiet iepērkoties netā.
Tā ka ir divi galvenie apsvērumi – dzelži un pelņas gūšana, kuru dēļ es daudzas reizes neesmu ticis pie spēles, kuru es labprāt gribētu. Jo PlayStation līdz PS3 iznākšnai strikti ievēroja rāmjus, un tāpat darīja daudzi citi konsoļu ražotāji, un ne tikai konsoļu.
Bet nu atpakaļ pie gardās vēstures.

Video spēļu zelta laiki ir 70-to beigas, 80-to sākums. Nenoliedzami.
Spēles tika taisītas uz dažādiem PC aizmetņiem (Amiga, Atari, Commodore, utml), arī ar uz žetoniem darbināmām lielām kastēm (arkādes automāti, jeb Coin-Op (angliskais atpazīšanas variants)), kuras es tik ļoti mīlu.

Atceros kā šodien, kad Saldū bija reiz pagrabiņš, kurā nereti pavadīju daudz laika, tērēdams man iedotos Repsīšus. Bija tur Atari vai kādas citas agrīnās PC vai konsoles iekārtas, kuru operators bija viens vīrs. Gājām mēs tur un maksājām noteikto laiku par spēlēšanos. Spēles bija ar Joystick darbināmas (ar to, kur viens puļķis centrā, kurā un ap kuru kādas 5 pogas), un spēles tika ielādētas no datu nesēja, kurš bija tā pati vecā, labā audio kasetīte.
Ja gribēji spēlēt neielādētu spēli, tad bija jāgaida, kamēr ielādēs to, bija jāgaida, kamēr tiek nolasīta kasetīte, kamēr tā iztinās. Bet kad biji sagaidījis, tad prieka maisam gals bija vaļā, un stundu stundas pagāja pavadot laiku agrīnajās videospēļu pasaulītēs un izplatījumos. Tā bija mana Meka, kuru apmeklēju katru dienu. Šaubu nav. Gāju arī tad, kad naudiņas man nebija. Gāju skatīties kā spēlē draugi, kā spēlē sveši, kuri nereti kļuva par draugiem dalītā hobija dēļ. Atceros kā spēlēju lidojamās spēles (kuru jau neapdomīgi paspēju izdzēst no telefona ar visu emulatoru), puzles, kaušanās spēles. Vienu atceros droši, kura tajā laikā bija visspēlētākā, un pēc kuras bija jāstāv rindas, bet kad tiki, tad pacietība vainagojās panākumiem. Tu tiki spēlēt Karateka.

Šeit dzima mans Arkādes kults, kurš turpināja stiprināties ar lielo Coin-Op automātu spēlēšanu.
Kvantumos tika ražoti produkti uz minētajām agrīnajām konsolēm, PC sistēmām, arkādes aparātiem, kuros iedēstīja spēles, kuras vairojās kā sēnes pēc lietus, un kuras to tik vien darīja kā izkāsa pusdienu naudiņu no skolēnu/vecāku kabatiņām, lai mazais razbainieks beidzot tiktu piekaut to bosiņu vai tiktu garām tam un tam variantam.

Ehh, atceros šo sajūtu, kad manā pilsētā stāvēja lielie, varenie arkādes automāti un iemetot tajā žetonus es guvu neaprakstāmu baudu. Vienīgais, kas spēja atraut mani no šīs izklaidītes bija kapeiku, santīmu iztrūkums kabatā, kad tev ar asarām acīs un dusmām sirdī bija jāiet prom no maģiskā, iekārojamā aparāta, jo kārtējo reizi ļaunais bosiņš bija tevi piekāvis un sākās laika atskaite līdz jauna žetona iemešanai, kuras fonā ļaundaris ļauni ņirgājās...

Pavisam drīz Latvijas tirgū parādījās pirmās konsoles – NINTENDO ENTERTAINMENT SYSTEM kloni, kuri mūsu platuma grādos visbiežāk zināmi kā Subor, Dandy, Zhiliton, UFO, u.c. Un es kļuvu pārņemts ar šo izstrādājumu. Pirmā konsole manā mūžā!
Atceros, ka mums piederēja kopā ar brāli kāds no kloniem. Kopīpašums, un tad nereti nācās uzkauties (reāli), jo nevarēja izdomāt ko spēlēt, un tad vēl tā nebija pa diviem spēlējama spēle, un tad vēl Co-op spēlēs (kad abi iet pret visiem ļaunajiem) iesita viens otram, vai arī vienkārši – nedeva otram spēlēties, pats okupēdams visu parasto kompīti. Nācās pakauties, hehe Un cik daudz vadības pultis un kompīši nav izsķaidīti kad tev nobesī, ka kaut kādā konkrētā vietā tu netiec tālāk. Pultis lidoja pret sienām, pogas atdalījās, kulaks triecās pret iekārtu un atstāja tajā plaisu. Un pēc tam iekārta tika žēli apraudāta, un tika lūgts Dievs, kaut tik aparāts vēl strādātu, hehe. Ja nē, tad pēc kāda gada varēja tikt pie nākamā – nopērkot to. Vai arī atķeksēt opciju – draugs. Bet citu iekārtas gan tā īsti plēst nedrīkstēja, bet gadījās!
Un spēlēju es arī trū NES – sanatorijā bija, un tur iemācījos pārvaldīt Super Mario Bros., Snake Rattle ‘n Roll, Journey To Silius (jeb RAF World) (mīļākā spēle no sistēmas).
Kompītis cieta no manām dusmām ne reizi vien diemžēl. Un finansu situācija neļāva tos izšķaidīt pavisam un pirkt jaunus, lai arī kā varbūt gribējās.

Tad uzzināju par videospēļu nomu Āķis. Arī tajā par Saldū, protams. Mazā pagrabiņa spēlētuve sen bija paputējusi un nu Āķis kļuva par manu Meku. Jā, āķis bija ne tikai lūpā, bet iztriecies cauri visam apakšžokļa mīkstajiem audiem, ieduroties kaulā.
Turpinot tradīcijas bija tāpat – gāju tērēt iedoto naudiņu, zagu naudiņu, un skatījos caurām stundām kā spēlē citi.
Bet te bija kas neredzēts. Kas vājprātīgi advancēts, kaut kas ūberkruts!
Tur bija SEGA MEGA DRIVE II, kura cena tajā laikā bija pie 200Ls.
Tas bija kā WOW. Tas bija kā lielais, varenais Arkādes automāts iebāzts salīdzinoši mazā, elegantā, melnā kastītē – iekš Sega Mega Drive II aparātiņa. Lieki teikt, ka iemīlējos! Bet arī šajā laikā turpināju spēlēt NES klonu spēlītes, kuras bija dzeltenajās kasetītēs. Bet savās iekšās es krāpu šos klonus, sapņodams par laikiem, kad man varētu piederēt Sega! Tas bija mans pārsapnis.
Bet pagaidām bija jāsamierinās ar nomu, kuras maksa bija daudz augstāka par vecajā pagrabiņā bijušo, kurš izjuka pirms n gadiem.
Spēlēju tur spēli, kuru mīlu vēl jo projām. Spēlēju Mortal Kombat pirmās divas daļas, sevišķi otro, un tiku ierauts asiņainajā izrēķināšanās pasaulē.
Reiz skatīdamies kā citi spēlē es manīju to savādo Finish Him aicinājumu. Tas bija kas jauns, nevienā citā kaujamspēlē neredzēts kaut kas. Un kāds lielais, kurš spēlēja, pabāza pulti zem galda un noslēpdamies no citu acīm spieda nezināmas pogas. Un notika brīnums. Atskanēja baisa mūzika un ekrāns kļuva tumšs, un atvērtiem žokļiem pārējie sajūsminoties blenza kā tiek izpildīts kāds Fatality, kurš vārgajiem lika aizgriezties, bet citiem prasīt vēl un vēl. Bet jautrākais sākās pēc tam – visi prasīja kā to viņš dabūja gatavu? Prasīja ilgi un dikti, ļoti ilgi. Bet pimpis klusēja, neteica ne vārda. Viņš bija varens kungs. Viņam mājās bija TEh nets un viņš zināja visu. Viņš bija DIEVS. Turklāt pagalam klusējošs. Un mantrausīgs ar. Dalījās savās viedībās par samaksu. Izredzētie (turīgāku vecāku bērneļi) tika pie šīm vitālajām gudrībām, bet es ne. Es Finish Him laikā spiedu pogas uz dullo un nejutos labi, ka nekas nesanāca.
Reiz spēlēju ar Milena pret Baraka. Vinnēju. Pienāca Finish Him brīdis, un spaidot pogas man sanāca brīnums! Apkārt esošie pievērsās man un ar tādu pat apbrīnu skatījās ekrānā. Tas kļuva tumšs, un Baraka pārvērtās par mazulīti. Man sanāca Babality. Tagad es biju tas krutais, tagad man visi visu prasīja, bet es klusēju, jo nezināju neko. Tikai turpināju apgalvot – man sanāca uz dullo. Bet sajūta bija lieliska – visi uz tevi skatījās un apbrīnoja. Bija tā pati sajūta, kura radās kad tu spēlēji lielos Arkādes automātus un citi pienāca pavērot kā tu spēlē, izsakot uzslavas, utml.
Tajā pašā Āķī pirmo reizi iepazinu, spēlēju, uz mūžu iemīlēju Sonic The Hedgehog pirmās 3 daļas, ja nemaldos, Road Rash pieejamās daļas (arī divas pirmās, manuprāt), Jungle Strike (un citas daļas ar citiem nosaukumiem), kā arī citas.
Mīļākās vērojamā spēle bija paša Āķa vadītāja – Mr. Caps’a spēlētā vizuāli ļoti pievilcīgā spēle, kurai ilgi nezināju nosaukumu, un tas mani apbēdināja. Salīdzinoši nesen (pirms kādiem 2 gadiem) uzzināju nosaukumu – viņš spēlēja Blades Of Vengeance kā arī daudzas citas, piemēram, Bubba N Stix, kuru tāpat iemīlēju.
Laiks gāja, konsolei cena krita. Spēlēties vēl dabūju izmantojot opciju Draugs.
Gāja gadi... Nē, gāja vēl n gadi, līdz beidzot es tiku pie sava Sega Genesis. Tad nu es biju varens un dižs. Tad nu es spēlēju un izgāju daudz (labi, labi, ne tik daudz, jo nebija naudas pirkt, bet opcija Draugs...) spēļu un guvu neaizmirstamus baudījumus. Spēlēju arī pat sanatorijā būdams. Kad mazāki bērni gāja gulēt, es, (man bija 16, laikam) spēlēju Sega. Un līdzpaņemtās spēles Battletoads un Sonic pirmo daļu.
Jā, tie bija labi laiki, kuri iestiepušies līdz šodienai, hehe

Nāca vēl laiki tuvāki mūsdienām. Turpināju spēlēt Sega, turpināju mocīt NES klonus, turpināju mocīt Arkādes automātus līdz brālis bija sadabūjis draugus, kuriem bija kaut kas vēl krutāks par Sega (vai tā var būt?). Aizgāju un redzēju – viņam ir liela, savāda ierīce, kurā liek diskus, un kura saucas PlayStation.
Jā, šeit es iepazinu šo produktu, un tas kļuva par sapni, ar kuru tagad krāpu gan NES, gan Sega. Tagad es gribēju to.
Atceros, ka man iedeva paspēlēt Quake 2. Mēģināju iebraukt sarežģītajā būšanā un kontrolēs, līdz uz mani izšāva, un es aizmetu pulti prom no sevis. Pārsteigts es brīnījos, bet visi pārējie rēca, un es pievienojos ar savu rēcamo. Tā bija pirmā reize, kad es sastapos ar vibrējošu vadības pulti, kuru iemīlēju. Kopš tā brīža mēdzu to pulti mīļi dēvēt par Trīcvaidziņu, hehe.
Uz aizlienētiem PlayStation baudīju tādas mantas kā Quake 2, Twisted Metal 2, Twisted Metal 4, Vigilante 8, Command & Conquer, Hogs Of War, Medal Of Honor pirmās divas daļas, Army Men, Oddworld, Driver, Resident Evil, Silent Hill, un citas.
Spēles kļuva lētākas ar laiku, un Saldus lēti varēja iegādāties nelegālas krievu kopijas. Un var vēl jo projām.
Šie bija labi laiki... Nē, vēl ir! Jo pērku un spēlēju PS1 spēles vēl jo projām.
Daudzus man konsoļu prieks un spēlēšanās kā tāda bija liegta jo iekārtas tika saplēstas, nauda par ko pirkt jaunas nebija, arī PC man nebija un nav. Līdz pagājušogad rudenī nopirku savu PlayStation 2, kurš kā zināms ņem arī PS1 spēles, un uz kura arī ir izdotas klasisko spēļu izlases.

Bet līdz PS2 nopirkšanai man spēļu prieks bija pamiris.
Bet reiz rokoties netā es uzraku ko interesantu. Tas bija kādus 2-3 gadus atpakaļ, kad dirnot pie augstskolas datoriem uzdūros kam interesantam. Tam vārds bija EMULATOR.
sanāca kaut kā to būšanu palaist garām kādu laiciņu, bet atgriezos, un ar sajūsmu uztvēru jaunumus, un pavadīju atkal n gadu garumā briedušu spēļu prieku, kuru pastiprināja nostaļģija.
Sāku regulāri apmeklēt datoru telpas un pavadīju tur ļoti daudz sava laika, iztērēdams visas sev piešķirtās datorstundas, un prasot citiem lai dod man savus kontus/paroles. Un deva ar.
Tad nu turpmāk no vēsturiskās baudas prom uz tagadni un nedaudz nākotni. Par emulatoriem.
BET – EMULATORI VAIRUMĀ GADĪJUMU IR NELEGĀLA PADARĪŠANA, JO SPĒLES VĒL IR AIZSARGĀTAS AR AUTORTIESĪBĀM.
Sīkāk varat palasīties wikipēdijā.

Emulators ir programma, kura emulē konkrēto sitēmu, kuru tas emulē, spēļu ROMus (Read Only Memory – vieta, kur tika ierakstītas iekšā spēles dažādos datu nesējos). Tā, ka faktiski uz gandrīz jebkura, izņemot arhaiska, datora jūs varat spēlēt spēles no minētajām sistēmām, un izdzīvot vēlreiz spēlēšanas priekus un sajūsmu, un izzināt nekad nespēlētas spēles.
Emulatori ir kustināmi arī uz citām iekārtām! Piem., mobilā telefona.
Labs emulators atdarinās spēli gandrīz perfekti, tā, ka pilnam priekam ir ieteicams nopirkt džoistiku un ļauties tīrai izklaidei. PACIETĪBU, hehe
Emulatorus un kā ar tiem rīkoties uzskaitīšu tādā secībā, kādā ir mans stāstījums. Tad nu sāksim ar agrīnajām spēlēm:


Dodu jums labākās ROM adreses, kurās ņemt spēles, un pēc tam runāsim par emulatoriem, kurus es pārzinu:
http://www.romnation.net
http://rom-world.com/
http://romhustler.net/
http://www.worldofspectrum.org/games/
http://emu-russia.km.ru/default.php?a=roms

Pirmās spēlītes (Amiga, Amstrad, Atari, Commodore, Colecovision) – par šiem diemžēl ļoti smakli un izklāstoši pastāstīt nevarēšu, jo neesmu racis šajā virzienā – neesmu centies emulēt to, kādu sistēmu neesmu spēlējis. Bet, protams, ka var kāds atrasties. Tad nu tam, kurš grib emulēt šīs iekārtas skatīties šeit:
http://www.romnation.net/srv/emulators.html kur jūs iegūsiet pašas programmas – emulatorus.

NES Emulēšana:
Labākais, manis pārbaudīts emulators: FCE Ultra, kuru dabūt te
Mājas lapā ir visa nepieciešamā dokumentācija, cauri kurai izbrist un atklāt jaunus plašumus.

Super Nintend Entertainment System emulēšana. Ir arī tāda sistēma vēsturē, bet tas man ne visai interesē, jo 80% spēles ir tās pašas Segas spēles, un parējās ir pārstrādātas NES spēles un citas, kuras nav uz Sega. Lai gan SNES bija tehniski spēcīgāks, hehe.
Ja nu tomēr interesē, tad emu ir šeit.

Sega Mega Drive/Sega Genesis:
Labākais emulators reiz bija Gens, kuru var dabūt šeit. Tagad labākais ir modificēts, papildināts Gens, kuru papildinājis/labojis kāds cits, piešķirot tam nosaukumu Gens 32 Surreal.
Bet ar to vien nebeidzas Segas stāsts. Lai spēlētu advancētu spēļu ROMus, kuri bija uz Segas add-on’iem kā Sega 32X, Sega Mega CD būs nepieciešami BIOS faili. Un ja vēlēsieties kaut ko vairāk no emulatora, tad vēlams atrast pēdējā laikā nekur neatrodamo GCOffline. Un vēl jāatrod ir Gens Manual un Game Genie Codebook. Ja rūpīgi meklēsiet ROM’u saitēs, tad dabūsiet BIOS’us, ja nē, tad PZ man. Ja nevarat atrast Manuāli un Codebook, tad PZ man.

PlayStation emulēšana:
Ir arī PlayStation emulatori, bet to ROM’us paši pratīsiet atrast citviet. http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_video_game_console_emulators#Sony_systems

Arkādes emulēšana ar MAME:
Atgriežoties pie pirmajām spēlītēm un ieskatoties nākotnē, piedāvāju jums grandiozi lielisko Arkādes automātu spēļu (vairums spēļu vispirms bija uz arkādes, pēc tam uz mājas kompīšiem) emulatoru MAME (Multiple Arcade Machine Emulator), kurš ļauj jums emulēt pašus pirmssākumus un ar laiku ļaus emulēt Arkādes spēles, kuras vēl tikai izstrādā, hehe. Jāpagaida tikai pāris gadiņi, lai hakeri samācas izdabūt ROM’us ārā no tām, he
[u>Brīdinājums: liela noņemšanās, bet vēl lielāks prieks![/u>
MAME meklējams šeit, bet pēdējā manis pārbaudītā versija tika pārbaudīta kādu gadu atpakaļ, un tas ir ļoti sen, ņemot vērā to, ka labojumi/papildinājumi iznāk apmēram reizi mēnesī, kuros tad arī iekļauj jauno spēļu emulēšanas opciju.
ROM’us meklēt dotajās ROM adresēs. BET – te sākas čakars. Lai emulētu konkrētā arkādes aparāta dzelžus, būs nepieciešami BIOS faili. Tiem ir jābūt ROM adresēs. Tie jāņem ciet. Visiplatītākais ir Neo Geo BIOS, jo tas 90-tajos taisīja labākās spēles, kārtridžos saliekot simtiem mega baitu (salīdzināšanai – Segas ROM vidēji ir ap 2-3MB, NES ROMs ap pārsimts KB).
Skaistināšanai būs nepieciešamas arī kabinetu, kontroles paneļu bildes, kuras MAME lieliski parāda, ka siekala tek, būs nepieciešami arī dažādi History faili, kurus MAME lieliski parādīs, būs nepieciešams vēl šis tas, lai viss būtu perfekti.
Bet kā jau minēts – ar MAME jūs varēsiet uzspēlēt gan agrīnās, gan modernās Arkādes spēles. Bet esiet brīdināti – jaunās spēles taisa ar jaudīgiem procesoriem un citiem dzelžiem, tāpēc nebrīnieties ja pārsimts megu liels ROMs (to kopums) jums uzkārs kompi vai atteiksies iet. Jaunās Arkādes spēles prasa KĀRTĪGU PC.

Emulēšana ne tikai uz PC:
Kā jau agrāk minēju – emulēties var ne tikai uz PC, bet arī uz daudz kā cita. Piemēram, Sony PlayStation Portable, Symbian mobilajiem, daudzām citām līdzi nesamajām iekārtām.
Vienīgi, protams, ir savi limiti. Limits ir Sega un SNES. Sega Genesis emulators nav vēl kārtīgi izstrādāts, bet SNES ir gan.
Skatoties atpakaļ gan viss ir ok.
Varat uz sava Symbian mobilā, Pocket PC, Windows Mobie, u.c. iekārtām emulēt gan agrīnās spēles ar kādu no ZX Spectrum emulatoriem (piem., ZXBoy) un NES spēlītes ar Vampent NES emulatoru un SNES ar Vampent vSun emulatoru un Game Boy/Game Boy Color spēlītes ar Vampent vBoy. Vampebt produkcija ir labākā, tāpēc iesaku, lai gan par to jāmaksā. Pa velti varat ievērtēt triāli. Bet cena ir stipri demokrātiska un simboliska, un tā nespēja mani atturēt no n stundām pie sava mobilā ar Super Mario, Journey To Silius, Contra, Battletoads, Teenage Mutant Ninja Turtles, Worms, u.c. jaukumiem

DOS spēļu portēšana:
Un varat arī tādu klasiku kā Doom, Heretic, Duke Nukem uzspēlēt uz spējīga mobilā ar C2 Doom porta palīdzību, kustinot oficiālus šo spēļu WAD failus.
Pielipis citāts "Thanks for (aimirsts vārds, uzvārds) who has ported it to anything but toaster", hehe.


Bet iesaku visiem pēc iespējas censties spēles baudīt uz iekārtām, kuras speciāli tam ir taisītas un uz platformām, kurām tās ir radītas.
Emulators tomēr nav 100% korekts un tikpat baudāms, lai gan piedāvā virkni iespējas kādas iztrūka emulējamajiem oriģināliem, piemērām, iespēja saglabāt/ielādēt jebkur, saglabāt ekrānu, saglabāt skaņas, saglabāt gameplay video, utt.


Ceru, ka iekš Google jūs visu atradīsiet, ja nē, tad PZ man vai jautājumus zemāk.

Labu spēlēšanu!