Sūrreālisms - Tasogare Seibei (The Twilight Samurai, 2002, Yôji Yamada)

"Zema ranga samurajs Iguči Seibejs ir atraitnis, kurš ar savu niecīgo algu tik tikko spēj uzturēt caur bērnus un veco māti. Katru vakaru, iestājoties mijkrēslim, viņš pēc darba ir spiests uzņemties citur uzdevumus, noraidot piedāvājumus iet izklaidēties ar priekšniekiem un kolēģiem. Darbabiedri Seibeju aiz muguras dēvē par Mijkrēšļa Samuraju. Kādu dienu Seibejs izglābj savu bērnu dienu mīlestību no vīra vardarbības. Redzot Seibeja cīnās prasmi, viņam tiek uzticēts uzdevums - noslepkavot citu samuraju."

"Seibei Iguchi, a low-ranking samurai, leads a life without glory as a bureaucrat in the mid-XIX century Japan. A widower, he has charge of two daughters (whom he adores) and a senile mother; he must therefore work in the fields and accept piecework to make ends meet. New prospects seem to open up when Tomoe, his long-time love, divorces a brutal husband. However, even as the Japanese feudal system is unraveling, Seibei remains bound by the code of honour of the samurai and by his own sense of social precedences. The consequences are cruel. Written by Eduardo Casais {casaise@acm.org}

In the Nineteenth Century, in Unasaka, Province of Yamagata, in the Feudal Japan, the widow samurai Seibei Iguchi works in the warehouse of the local Commissioner during the day and handicraftsman building cages in the night to have an income of 50 koku (meaning "a quantity of rice, historically defined as enough rice to feed one person for one year"). Seibei raises alone his two daughters, the five year-old Ito and the ten year-old Kayano and his senile mother in a simple property, and has a debt of 20 koku due to the expensive funeral of his wife, who died of tuberculosis, imposed by her family and can not afford to have another wife. His colleagues in the warehouse pejoratively call him "The Twilight Samurai" to express his life without glory. When Seibei meets Michinojo Iinuma, his childhood friend tells him that his sister Tomoe Iinuma has just divorced from he brutal husband Toyotarou Kouda. Seibei reencounters Tomoe, for whom he has been in love since he was a child, but Tamoe is member of a family of 400 koku and Seibei believes their difference of classes makes their marriage impossible. When Kouda challenges Iinuma to a duel, Seibei accepts to replace his old friend and needs to use his skills of swordsman again. Written by Claudio Carvalho, Rio de Janeiro, Brazil"

Sākoties filmai, jau varēja sākt iemīlēties tajā, kā filmas radītāji un aktieri ir cienījuši savu darbu.
Priecēja tas, kā režisors apietas ar kameru un gaismām, radot lielisku atmosfēru un caur tīkama mijkrēšļa vai dienas gaismas, vai sveču gaismas izgaismotas vai neizgaismotas nakts filtru rādot kāda samuraja dzīves fragmentu un eksistenci Japānas laukos, kā arī nedaudz no reliģiskajiem priekšstatiem un daudz no feodālajām attiecībām, ētikas, estētikas un tradīcijām.

Šī bija viena no tām dvēseli priecējošām filmām, kura prata būt skaista, neizmantojot ABSOLŪTI nevienu specefektu. Viss uz ekrāna notiekošais bija dabisks, vienkāršs un varbūt pat avantgardi tīrs un šķietami speciāli radīts ar vecas filmas efektu: nodaļu maiņa ar blīkšķi un ekrāna noraustīšanos, veitām jaušamā un vietām izteiktā skaņas šņākšana un čirkstēšana un daudz tā saucamā "film effect".
Un šādā skaistā, dabiskā veidolā bija ielikta kārtīga deva Japānas lauku dzīves kultūrvide un arhitektūra. Šāds kopums visas filmas garumā noturēja siltu smaidu uz manas sejas - ļoti baudāma estētika un atmosfēra. Tīkams arī bija stāsts, kurš tika stāstīts gan ar notikumiem tagadnē uz ekrāna, gan ar teicējas balss palīdzību, kura atstāstīja savu pagātni.

Rezultāts: filma ar nesteidzīgi patīkamu tempu. Filma, kura bija pilna ar mākslinieciskiem kadriem, bez kuriem stāsts varēja arī iztikt, bet tomēr - tie tur bija un rādīja tādu kā dokumentalitātes garšu - sajūtu, ka esi tuvāk notiekošajam tieši šī dabiskā formāta dēļ.

Nudien, filma spēja radīt arī spriedzi neizmantojot mūsdienās ierastos specefektus vai episki kāpinošu mūziku un datorgrafiku - tā vietā bija tīras kinematogrāfijas un aktieru darba radīto tēlu saturīgā pamatīguma, norises vietu estētikas piesātināts universs.
Patiecoties šai universa būtībai, filma spēja radīt slēpti romantiskas, asas un spriedzes pilnas kaujas ainas, skumjas.
Spēja arī smīdināt un sildīt mani ar filmas estētisko vaigu, kura grimasēs varēja skatīt ne tikai Japānas lauku ļaužu un samuraju subordinēto, feodālo sadzīvi 19. gs., bet arī absolūti lieliskas dabas ainavas gan dienā, gan naktī, kuras pavadīja dabas mūzika - sienāžu, varžu un citu radību skaņu fons, kurš ļāva taisni vai saost šo daili.

Vēl patīkams bija aktieru komplekts, kurš silti lika domāt, ka esmu virspusēji iepazinis Āzijas kino.
Proti, Seibei Iguchi lomas atveidotājs bija redzams iekš Ringu filmu sērijas, bet šī tēla slimās un vecās mātes atveidotāja arī šķita aizdomīgi redzēta un atgādināja veco, ķerto pacienti iekš Kansen, lai gan, saskaņā ar IMDb.com viņa nav šo lomu atveidojusi - diemžēl pārāk vienādas vēl arvien šīs aziātu fizionomijas man šķiet, iespējams.

Noslēgumā varu vien teikt, ka izejot no kinoteātra manī spārdījās pacilātības, aizkustinājuma un lieliskas filmas pēcsajūta.
Patiešām lieliska, tīra (bez specefektiem) un dabiska filma ar tādu kā mākslinieciskās dokumentalitātes niansi, kura gandrīz vai iemieso tieksmi pēc vecā, labā, dvēseles pilnā "bezFX" kino, kura centrā bija stāsts, kinematogrāfija un aktieru darba, scenāristu radīto tēlu saturs, nevis boom un porn.
Filma arī lieliski iederējās Japānas filmu nedēļas pasākuma kontekstā - lielisks veids kā Japānas vēstniecībai demonstrēt savas zemes māksliniecisko un bagāto kultūru.