Diapozitīvs - Open-World spēles ir Bloatware. Pārliecini mani par pretējo

Sarunā jebšu esošo lietu kritikas plūsmā drauga ausu virzienā, izkristalizējās apaļa izpratne, kāpēc man nepatīk vairums moderno videospēļu.

Vienā vārdā: Bloatware
Man nepatīk gara, tukša un bezmērķīga diršana - gumijas stiepšana un zaudēts fokuss (atvērtās pasaules). Man pat nepatīk pastaigas bez mērķa - visu ķermeni pārņem tāds kā diskomforts par tādu kā stulbu karāšanos gaisā nesaprotamu iemeslu dēļ. Varbūt tāpēc viens no maniem hobijiem ir fotogrāfija, lai pastaigām piešķirtu mērķi savās smadzenēs.
Man nepatīk būt pludmales dārzenim un ļaut, lai kodolreaktors debesīs svilina manu ādu un taisa man ādas vēzi. Kas tas vispār par prikolu eksponēt sevi kam tādam? Kāda mērķa vārdā? Lai pārniggotos uz sezonu?
Man nepatīk pārlieka lietu atgremošana bez pievienotās vērtības - ja nav nekas vērtīgs sakāms, tad labāk paklusēt, nevis atkārtot cita teikto (rimeiki). Ja tu taisi rimeiku, tad tāpat ir skaidrs, ka tev nekā vērtīga nav, ko piebilst, tāpēc ņem un aizveries, maita!

Visam prasās kaut kādu virzību, mērķi, struktūru. Modernais geimings reti, kad šīs lietas satur.
Pirms dekādes+ videospēļu industrija izdomāja iet trendā - atgremot vienu no veiksmes formulām un piemērot to universiem, kur tas ir absolūti pat kaitīgi. Kopētāju ballīte. Tā rezultātā cieš mērķis - stāstīt stāstu caur videospēles mediju. Stāsta vietā parādās tukša diršana un stulba karāšanās gaisā nesaprotamu iemeslu dēļ. Šī karāšanās kļūst par pašmērķi. Tā rezultātā nav iespējams tvirti pateikt stāstu, ja tas nekur nesākas, nekur nekulminējas, nekur neiztirzājas un attiecīgi - nekur nenoslēdzas. Un to baisi jūt tādās spēlēs, kas būvētas uz stāstiem: Silent Hill, God Of War, Tomb Raider, Metal Gear Solid, Driver, Mass Effect, Mafia, Sleeping Dogs...

Jā, tīri mehāniskās spēlēs kā Doom tas der
Jo ar stāstu tur oriģināli bija kā ar porno: stāstu tu tur sagaidi, bet tas tur nav galvenais! Un tie ir skaidri, labi spēles noteikumi!
Bet industrija izdomāja, ka baisi laba ideja ir visas frančīzes open trenda vārdā pārvērst par porno industrijas bloatware, kur viena orgāna (gameplay loop) dročīšana stundām no vietas ir viss, ar ko šīs mākslīgi uzpūstās pasaules aizbāzt. Bezmērķības tukšums tavam buttplug. Liekas izmaksas trenda un stulbuma vārdā.


Jā, bezmērķība - stāsts un spēle neko neiegūst, kad tu skraidi apkārt pa pasauli, vāc sūdiņus, kombinē tos mikroprogresijas/ieroču uzlabošanas/estētikas kačāšanas dēļ. Neko foršu iegūt nevar, ja tu ieliec drēbes veļas mašīnā, izmazgā tās, tad liec žāvēties, un tad atpakaļ visu liec veļas mašīnā un uz riņķi un uz riņķi, un drēbes nav pat sasmērējušās - piedzīvojumā nav būts, visu laiku tik vergo pie veļas mašīnas. Viss, kas iegūts pārmazgāšanas dēļ - caurdiluši palagi.
Wash. Rinse. Repeat. Visur tas pats. Spēlēs dažādās mainās tikai šo drēbju un veļas mašīnas izskats, bet princips/darbība nemainās. Ķipa aizmālēsi skatienu ar repetetīvu bulšitu? Kur jēga? Man kā geimerim nulle jēgas. Izstrādātājam gan katra atsēdētā stunda pienes lielāku potenciālu, ka iepirkšu kādu laiku saudzējošu mikrotranīti. I call it bullshit - nekad neesmu pirics, nekad nepirkšu nevienu slimu mikrotranīti!
Un te nu parādās - atvērtā pasaule nevis pašas spēles akcentēšanas, bet gan netīra biznesa dēļ.


Šie visi ir tie iemesli, kāpēc bieži spēlēju klasiku.
Jo retro spēlēs šī atvērtā bezjēdzības pasaule nebija. Tā vietā - spēles ar konkrētiem stāstiem no A-Z, ja stāsti tur vispār bija.
Bija jaunrade, nevis rimeiki. Bija tvirti, nevis live-service open-world porno bez jēgas un bez malas. Un bija open-world elementi jeb spēles, kurās tu redzi - aha, šeit vēl netiekam un laikam vēlāk dabūšu kaut ko, kas atļaus tur piekļūt. Un, kad tiec pie šīs lietas, tad atgriezies vecajā vietā un tiec tur tālāk. Un aiz iepriekš neatveramajām durvīm ir spēles turpinājums, nevis prosta kārtējais aitems jeb bļembuks savākšanai - bez svara, bez jēgas, bez pievienotās vērtības. Tam ir vārds: Metroidvania. Un tas ir cēls Tā Kunga vārds, lai gan neesmu ne Metroid, ne Castlevania fans. Taču, spēlējot Legacy Of Kain vēlākās sērijas spēles - to jūt un izcelsmes vieta arī zināma. Attiecīgi - ja pasaulei jābūt atvērtai, tad ar mērķi, ar odziņu.

Jaunās spēles?
Nav jābrīnās, ka no modernajām man iecepī tās, kuras atturās no gumijas staipīšanas uz nodrāztās pipeles: Deus Ex, Plague Tale, Senua, Evil Within, Alan Wake, The Last Of Us, L.A. Noire, Rage, Metro... Visas pieminētās ir solīdas frančīzes, kas ciena manu laiku un neaizraujas ar tukšas pasaules aizpildīšanas mēģinājumiem ar repetetīvu dročīšanu. Ir konkrēti, autorēti darbi bez jelkā lieka. Un rezultātā - stāstam ir spēriens, tvēriens, ietekme. Sekas. Spēks. Kā labai filmai, kā labai grāmatai.


GTA, piemēram, ir šī visa šī vēžainā sūda kulminājums.
Galīgi nesaprotu to siekalošanos gar atvērtu pasauli ASV hiperkertīnisma settingā. Divi stulbumi vienā. Tāpēc cienu Driver un Mafia. Tiesa, abi arī stipri inficējušies ar šo pornogrāfiju un tāpēc jaunākajās iterācijās zaudē lielu daļu sava spēka, bet vismaz tematiski notiek kas stipri jēdzīgs, nevis esošā tukšbulšita glorifikācija.
Ja Mafia 3 būtu lineāra un tiešām beigtos kā noslēgta pasaule, atstājot iekarotās pasaules pārvaldīšanas kaifu aizkadrā, tad tā tikai iegūtu. Nevis tevi pēc iziešanas iemet atpakaļ pislētā un aiziet - braukā, dari neko, vāc plakātiņus un citus bļembukus - tā tak ir tā mafiozo lielā dzīve, ne? :D
Visa cīņa tāpat aiz muguras un nekas piebilstams mums vairs nav. Un spēle zaudē savu cirtienu, tvirtumu. Devalvējas pasākums, mīnus 2 acis no vērtējuma, jo trenda dēļ neatgriezeniski sapistas mākslas darba beigas.


Open-World dizains: veselībai kaitīgs satura atšķaidītājs. Esi aicināts pierādīt man pretējo :)