Sūrreālisms - Sapnī redzētais

Žēl, ka neprotu gleznot un žēl, ka nav kāda datorprogramma, kura spētu grafiski fiksēt manā sapnī redzēto.
Bet man ir teikuši, ka es protu rakstīt. Tamdēļ mēģināšu ar vārdiem uzgleznot Tev sava sapņa pārlielo krāšņumu.


Neatminos, kā mans sapnis sākās, bet atceros, ka nebiju tur viens un ka biju kādā vietā, kuras nav...

Ārkārtīgi milzīga ēka - aizmirsta, brūkoša, bez cilvēku dvēselēm tajā, bet ar savu dvēseli un notikumu ritējumu - teju vai dzīva ēka.
Sapnī es šo ēku sāku iepazīt no augšas, gluži kā aplams alpīnists, kuram jādodas lejup, nevis augšup.

Sapņa sākums, šķiet, bija ar izpēti apvīts - tāds kā tūrisma gars jūtams gaisā. Bet es atdalījos no pārējā bara un piegāju pie kādas parastas sienas, lai paskatītos, kas ir aiz tās.
Atminos, ka biju šokēts par neaptveramo daili.

Redzēju ūdenskritumu zem sevis, kura ūdens krita lejup kādus simts, ja ne vairāk metrus un beidzās kādā lielā marmora apdarītā caurumā, pa ceļam radot baltu gaisu un spēkpilnu troksni.
Pakļāvos vilinājumam un konstatēju interesantu pāreju - pēkšņi kā alpīnists biju pie sienas, kura tobrīd izskatījās kā klints. Bet tikpat labi tā varēja būt vienkārša siena man priekšā, kuras fasāde bija darināta no horizontālās plātnēs liktiem šķeltiem akmeņiem.
Ūdens maigi krāca un es rāpos pa šo sienu lejup kādas piecas minūtes, un sajutu, ka kustība vairs nenorit vertikāli lejup, bet sāk ieņemt lokveida diagonālu kustību uz iekšpagalmu, aizvien attālinoties no sākumpunkta.
Pēc pievarētajiem sienas metriem piecdesmit vai vairāk, drīz vien es biju jau lēciena lidojumā un atradu sevi nokrītam uz glezna balkona un manam skatam pilnībā pavērās šis krāšņais, gaišais, marmorā un zeltā rotātais ūdenskritums grausta vidū - visapkārt to ieskāva no sarkaniem, nu jau nokvēpušiem ķieģeļiem darinātā ēka, kura ieņēma nedaudz ieliektu formu, it kā sargādama savu dvēseli - ūdenskritumu, kurš nav.

Balkons, uz kura es stāvēju, drīzāk atgādināja grīdu, kura stūrgalvīgi sliecās uz pagalma vidu. Bet arī grīda tā īsti nebija - tā bija apaļas formas platforma, kuru vietām norobežoja gan augšup, gan lejupejošas kolonnas, kuras rādīja visglītākās marmora šķiedras, kādas vien biju skatījis. Šīs kolonnas izskatījās tik ļoti pulētas, mīlētas, koptas un pat mīkstas, ka man gribējās tām tuvoties, pieskarties.
Arī šī platforma, uz kuras stāvēju, bija no šāda pat materiāla.
Paskatījos pa labi un pa kreisi - aiz muguras bija taisna šo netīri sārto ķieģeļu siena - drūpoša un laikam padevīga, bet tādējādi bezgala skaista.
Atradu sevi neparastas paradīzes vidū, kurā kontrastēja divas skaistuma formas - viena bija šī baltā, koptā un tīrā, ar to ūdenskritumu, kura nav.
Otrā - šo veco ķieģeļu daile, kuri viens pēc otra veidoja ēkas gotiskās fasādes sejas vaibstus. Bet logi bija taisnstūrveida, liekot domāt par Jūgendstila arhitektūru...

Elpas aizrauts ņēmu no kabatas ārā mobilo, lai fiksētu šo konstrastējošo un sirreālo vietu nekurienes vidū - bez dabas, bet ar ūdenskritumu, kura nav.

Tajā brīdī es varbūt sapratu, ka ēka ir dzīva - mobilais izkrita man no rokām un gar sienu, kura bija aiz manis, uzsāka liektu trajektoriju lejup, aizvien sašaurinot loku, līdz aparāts atsitās pret diagonāli novietoto dēli, kurš bija novietots pret sienu. Mobilais mainīja trajektoriju un aizspurdza taisnā virzienā prom no manis un apstājās klusu pret tādu kā mītni.
Tie bija vēl kādi 30 metri, kurus veica mans telefons, tikai nu jau bez manis.
Es sekoju vēlāk un visbeidzot sniedzos jau saņemt aparātu, kad šī mītne sakustējās.
Aiz mīkstās sienas, kura bija darināta no pakārtām segām, parādījās bezpajumtnieka seja, kura bija tāda kā savādi tuva, varbūt pat pazīstama. Bet ne pazīstama tādā izpratnē kā mēs runājam par pazīstamiem cilvēkiem. Drīzāk jau dvēseliski pazīstama. Varbūt pat saprotama.
Sejai rādīju padošanās žestu, ar to domājot, ka nevēlos nedz traucēt, nedz ļaunu darīt.
Seja nozuda aiz mīkstās sienas un, tuvojoties tai, es sasniedzu savu kritušo un devos prom no tās vietas, kurā dzīvoja tā galva ar seju.

Tā es arī nedabūju nobildēt šo spēcīgo ūdenskritumu. Un arī nemēģināju neko bildēt vēlāk, it kā saprazdams sniegto mājienu.
Fotografēšanas vietā es piesavinājos šo skaistumu, kuru tā galva izskatījās nemanām, tikai sev.

Atkāpjoties no pagalma vidus, redzēju to pilnībā. Šie baltie "balkoni" bija vairākos stāvos, līdz nozuda skatienam augstuma dēļ.
Tā ķieģeļu siena, kura bija aiz ūdenskrituma, kurš bija pretim platformai uz kuras biju atradis sevi nokrītam, izrādījās tālu esam un veidoja tādu kā fonu, kurš bija tuvs: dimensijām un būtībai šeit, šķiet, nebija spēka - viss it kā mainījās, bezgala priecējot mani.

Lejā tomēr bija nedaudz dabas - daži zāles stiebri, kuri meklēja savu vietu starp gruvešu kaudzēm, kuras veidoja tā siena, kura kādreiz bija, bet nav.
Šāds bija viss pamats man zem kājām, bet tas bija absolūti taisns - nebija apgrūtināta pārvietošanās.

Attālinoties, vēl baudīju šo neizprotami radušos, bet tomēr dziļi saprotamo daili, līdz atdūros pret sienu.
Pagriezos un skatīju vēlreiz tuvumā šos laika zoba brūninātos sarkanos ķieģeļus, kuru veidotajā sienā bija izbrucis caurums. Caur to - tumsā - pavērās sirreāls skaistums, kurš burtiski aizrāva elpu ne tikai pirmajā uzlūkošanas reizē, bet ikkatrā.

Skatam pavērās plaša, ieliekta telpa ar masīvu sienu pretim caurumam, kura bija taisīta no tikpat mīlamiem ķieģeļiem, kuri veidoja ārkārtīgi krāšņu tādu kā iekšēju fasādi, kura nebija nedz fasāde tradicionālajā izpratnē, nedz interjera daļa. Tas bija kas savāds - kas tāds, kam tur nevajadzētu būt, bet bija un ārkārtīgi mieloja manu dvēseli.
Šie tumšie ķieģeļi veidoja stāvas iedobes un reljefus, kolonnas un stabus, kuri bija it kā pieslieti pie sienas, bet reizē bija tās daļa, kura vertikāli sliecās augšup un nozuda skatienam tumši sarkanajās debesīs. Un, lai gan šie ķieģeļi bija tumši, tie izstaroja gaismu, it kā kalpojot par laika mezglu, rādot ēkas kādreizējo skaistumu.
Bet tā nebija vizuāli uztverama gaisma, tā drīzāk bija vietas dvēsele, aura, kura šo noslēgto un tumšo telpu ar caurumu debesīs, piepildīja ar sārtu, siltu gaismu. Bija tik gaišs.
Un tā varēja nebūt acīm redzamā daile, bet šī gaiši kvēlojošā ēkas dvēsele...

Tā nu šī ēka tur stāvēja teju vai dzīva; ar spēcīgo ūdenskritumu, kura nav, ar sienu aiz ūdenskrituma, kura mainīja attālumus, ar tik gludo gruvešu kalnu, kuru veidoja gan atsevišķi ķieģeļi, gan to māsas...
Un uz šī seguma, kuru caurlauza daba, stūrī dzīvoja, iespējams, laimīgākais bezpajumtnieks, kurš šķita neredzam šo daili.
Vai arī nelaimīgākais, jo neredzēja šo neaprakstāmo skaistumu, kuru tomēr aprakstu.
Vai arī laimīgākais - jo viņu nemocīja šie māņi nekurienes vidū.
Vai arī nelaimīgākais, jo tie nešķita māņi esam...


Šīs mīklas ir tikpat neskaidras kā cilvēku sapņu daiļās, nelineārās struktūras, kuras mēģināju te fiksēt.

Ceru, ka mani vārdi iespēja gleznot!

----

Parasti savus sapņus atminos reti. Atminos lielākos bērnības murgus, kuri bija vēl vairāk sirreāli, atceros gore sapņus un ārkārtīgi interesantos gore sapņus par mirušo mammu.
Un atceros šo, kurš visu dienu stāvēja man prātā kā tikko redzēts!

Geimercilvēki, kuriem tīk grausti, var ilustrēt saprotamāk un tuvāk: ņemam God Of War estētiku, pievienojam tai nedaudz Clock Tower 3 un Shadow Of Memories, liekam nedaudz klāt Medievil rotaļīgi tumšo atmosfēru. Iegūtās izejvielas iejaucam bradāšanas, jeb Urban Exploration masā un pievienojam nedaudz Stephen King daiļrades pēc vajadzības.
Šķiet, ka viņa darbs "The Eyes Of The Dragon" būs atraisījis fantāziju naktī, jo lasīju to pirms gulētiešanas.