Sūrreālisms - Dzīva bilde

Vakar visnotaļ drēgni rudenīgajā, zilgani aukstajā rītā braucu ar velo pa Lienes ielas ietvi. Priekšā bija padsmit baložu čupiņa, kas no sākuma šķita amizanti: it kā random baložu bariņš nejaušā kvadrātmetrā kādus metrus 50 tālā nākotnē. Man, sasniedzot šo nākotni, putnu bars pacēlās gaisā, aizsedzot skatienu. Ar perifēro redzi un smaidu sejā es piefiksēju sirsnīgu vecmāmiņu dzeltenās kvēlspuldzes sildītā loga rūtī, kas caur to baroja šos patiesos pilsētniekus.

Ripojot tālāk no šī siltā loga, nodomāju - bļa, gribētos man dažkārt būt atvērtākam un sociālākam, un šādos gadījumos apgriezt velo riņķī un pavaicāt, vai drīkstu nobildēt šo rudens Rīgas sajūtu bildi, atkārtojot baložu pacelšanos pie šīs atvērtās, siltumu iemiesojošās loga rūts.
Bet es, protams, ar foto somu mugurā (kas teju vienmēr līdzi), aizminos tālāk uz darbu, lai gan šī bilde būtu daudzkārt vērtīgāka par paveikto attiecīgajā darba dienas rīta daļā, kuru būtu nokavējis.


Lūk. Ielas foto prasa sociālos skilus un drosmi. Elementi, pie kuriem derētu man piestrādāt.
Kad gadiem ir fotografēta nāve, aizmirstība un zudušais (par ko, protams, nesūdzos - tieši otrādi), derētu arī notvert pašu dzīvības esenci. Un varbūt palasīt beidzot Čaku, lai gan dzeja man sveša.