Sūrreālisms - Open-World spēles - fads huiņas dēļ

Ciest nevaru Open-World. Galvenie trūkumi:
- Cieš stāsts - no sadrumstalotības nevar veidot koherentu stāstu ar tradicionāliem izteiksmes līdzekļiem - viss pazūd nekoherentā pļutkā;
- Cieš virziena, mērķtiecības sajūta. Ja var darīt visu, tu dari beigās neko un spēle apnīk pirms vispār esi sācis ko darīt, pirms esi ticis pie galvenajiem interesantumiem;
- Tāpat sandbox spēles ir atkarīgas no kvestu trigerēšanas, kuru dēļ jāblandās pa atvērto planētu kā loham. Kāds te vairs atvērums, ja viss tāpat ir atkarīgs no A->B<->Z?
- Kad iziets galvenais saturs, īsti neceļas roka vandīties pa planētu, salasot pārējos sūdiņus 100% pabeigtumam. Fuck it, dod man New Game Plus instead!
- This!


Red Dead Redemption - uzdāvināta, stāv nespēlēta, nepavelk.
Fallout 3 - nopirku pa sūri pelnīto piķi, jo tēma tuva. Stāv nespēlēta.


Dodiet man konkrētu naratīvu, nelaužamu virzienu, un pakļaujiet mani cauri āsomam game-play izklāstītam stāstam. Smilškaste ir domāta jā, tās piemīšanai.

Un tad vēl uzrodas IDIOTI, kuri sūdzas, ka spēlei A trūkst atvērtības. It kā plika atvērtība ar savu nekoherento pļutku visu uzlabotu, it kā visām spēlēm būtu jāsliecas būt no smilšaina urīna darītām pilīm. Nē. Dažām spēlēm vajag arī koherentu, konkrēti stāstītu stāstu. Dažām vajag tikai game-play un nekādu stāstu. Dažām spēlēm vienkārši ir jābūt Pong un Tetris. Dažādībā ir spēks.