Sūrreālisms - Objekat 505 | KLEK

Lai paātrinātu ~24h brauciena otro daļu, izdomāju, ka jāuzraksta par ceļojuma uz Horvātiju ietvaros notikušajiem bradājumiem. Jā, starp citu, viena no TEH ULTIMATE šāda stāsta pieraksta reizēm bija toreiz, restorānā Sēnīte! Bet nu, šoreiz neesmu objektā uz vietas un neslēpjos no apsargiem, bet gan sēžu mašīnā, Elga guļ ar galvu klēpī un man rokās šmārtfōns – rakstu pamata kodolu šim aprakstam, ko pēcāk apsmadzeņošu pie PC. Jābrauc vēl ~700km līdz Rīgai.

Paņēmu atvaļinājumu uz nedēļu, lai aizbrauktu uz Horvātiju - laikā no 28. aprīļa līdz 6. maijam. Jau tad, kad plānojām ceļojumu, cerēju pie tā pieķert Željava Aerodrom kaut vai apostīšanu, kas atrodams Horvātijas pierobežas zonā ar Bosniju un Hercegovinu. Tā kā brauciens plānots ar savas dāmas ģimeni, bija skaidrs, ka objektam veltītas tiks vien maksimums stunda, divas, jo ierobežotais laiks jāvelta tūrismam-vulgaris un ilgāk par stundu-divām neviens mašīnā negribēs gaidīt. Tātad, nekāds trūisms nesanāks. Pētot objekta info netā, uzzinu, ka tolaik augstākās slepenības objekts KLEK aizņem 9x4 kilometrus – tagad aptuveni puse no bāzes atrodas Horvātijas, bet otra – Bosnijas un Hercegovinas teritorijā (sadalītas 90. sākumā/vidū), līdz ar to, šodien to apmeklējot, ir liela iespējamība papļāpāt ar bruņotām militārpersonām, kas potenciāli varētu būt robežu apgaitā. CR pagaidām vēl nav nav EU valsts – daļa iedzīvotāju aktīvi protestē, ielās ir daudz ar krāsu pūstu uzrakstu pret EU, kā arī dažs plakāts. Ja kādam neinteresē detaļas par objekta infrastruktūru un inventāru, var droši izlaist slīprakstā izcelto un lasīt tālāk bradājuma/ceļojuma informāciju un iespaidus.


__ __ __ __ __ __ __ __ __


Info par objektu:
Bāzes galvenā priekšrocībā bija stratēģiskā vietā izvietots pārtveršanas un izlūkošanas radars Celopek, kas atradās Dienvidslāvijas gaisa aizsardzības komunikāciju tīkla sirdī, kas pārraudzīja visu Dienvidslāvijas un daļēji kaimiņvalstu gaisa telpu. Sekundāri radara uzstādīšanas un aizsargāšanas, kontroles centra un drošu komunikāciju izveidošanas galvenajam mērķim, objektu veidoja masīvi pazemes tuneļi ar mērķi tos izmantot divu pilnu kaujas un vienas izlūku eskadriļas uzturēšanai.

Inventārs:
Objektā mitinājās 117. Iznīcinātāju pulks, kuram miera apstākļos (kalna bāzē) bija 30 lidaparāti: 25 MIG-21BIS (L-17) iznīcinātājiem un 5 divu sēdvietu MIG-21UM (NL-16) kaujasspējīgām izlūklidmašīnām. Pulks sastāvēja no 124. un 125. iznīcijātāju/pārtvērēju eskadriļas, kas pamatā operēja Dienvidslāvijā, kā arī ap Itāliju, Austriju, Ungāriju, dažreiz šķērsojot arī starptautiskās robežas, taču tas bija retums, jo izlūku lidaparāti bija aprīkoti ar 200km darbības rādiusa panorāmiskajām kamerām un starptautisko robežu šķēršošana tādēļ nebija bieži nepieciešama.

Personāls:
- 280 virsnieki miera apstākļos | 520 virsnieki kara apstākļos;
- 76 vecākie virsnieki;
- 62-64 piloti;
- 85 privātpersonas (tehniķi, uzturētāji).
Bez minētajām divām eskadriļām kara gadījumā bāzei padotībā bija 185. bumbvedēju aviācijas pulka 129. iznīcinātāju eskadriļa. Miera apstākļos šī vienība, kas atradās Pulas lidostā, sagatavoja jaunos pilotus

Bāze sastāvēja no:
-7 divpadsmit miljonus USD vērtiem radariem (visa izlūkošanas sistēma, izvietota dažādos bij. Dienvidslāvijas nostūros uz 50milj USD), Celopek instalācijas kalna virsotnē;
- pieciem skrejceļiem, kas beidzas Pljesivica kalnā izveidotā kompleksā;
- vairākām bāzes tuvumā izkārtotām mobilajām tuvā rādiusa mērķēšanas un rakešu palaišanas sistēmām 2К12 "Куб" (NATO: SA-6 Gainful), Zeme-gaiss tipa sistēmām, motorizētajām kājinieku bāzēm un militārās policijas ēkām + atpūtas namiņš ar medību izklaidi varas un militārajai elitei;
- minētajām eskadriļām pilnā gatavībā.

Kopējais izveidoto tuneļu garums ir ap 3,5km. Bunkurā ir 4 ieejas, no kurām trīs tika specifiski pielāgotas inventārā esošo lidmašīnu formai. Ieejas tika aizsargātas ar hermētiskām 100t smagām dzelzsbetona durvīm. Nākotnē tika plānots bāzē izmitināt valsts iekšienē izstrādāto Yu-Supersonik (netika pabeigta, Wiki), kas būtu pēdējais solis, ar ko tiktu panākta pilna Dienvidslāvijas militārā neatkarība no ērējā militārā tirgus.
Objekta celtniecība sākta 1948. gadā, pabeigta 1968. gadā. Uz objekta pastāvēšanas beigām vārti kalnā tika pielāgoti arī MIG-29. Mazāk kā gadu pirms bāze tika uzpridzināta un pamesta, 352. Izlūkošanas aviācijas eskadriļa saņēma astoņas IJ-21 Hawk, kas tika noparkotas pie 4. ieejas, jo tās nevarēja tikt pazemes kompleksā sava spārnu atvēruma dēļ. Divas UTVA-66 lidmašīnas bija noparkotas pie 1. ieejas.

Tuneļu sistēmā bija izvietots viss nepieciešamais autonomai darbībai: vadības centrs un telpas apkalpojošajam personālam: komandcentri; saimniecības telpas; munīciju noliktavas, masīvs degvielas piegādes cauruļvads uz 20km, kas degvielu no netālā ciematiņa Bihač (tagad Bosnijas un Hercegovinas teritorija) nogādāja gigantiskā tvertnē bāzes iekšienē; milzīga banketu zāle; neatkarīgs ūdensvads un elektroapgāde; 20 kt sprādziendroša konstrukcija ar liektiem tuneļiem sprādziena viļņa slāpēšanai (daudz, daudz mazākā mērogā varam iedomāties Līgatnes objekta liekto gaiteni)... Īsāk objektā bija viss nepieciešamais 30 dienu neatkarīgai, autonomai darboties un reaģētspējai 24/7. Vidējās aplēses: objekta celtniecība maksājusi virs 6bilj. USD
Detāls objekta plānojums redzams šeit. Nevaru galvot, ka tas ir 100% precīzs, neredzu vienu mazu tunelīti pa labi kādus 30m no ieejas, bet lielie mezgli ir attēloti korekti.

__ __ __ __ __ __ __ __ __


Salasītā informācija un aplūkotās bildes radīja pamatīgu apetīti pēc šāda grandioza objekta izpētes. Un, pacietīgi gaidot, drīz bija pienācis arī izbraukšanas datums, - pēc 2 dienām kopš izbraukšanas jau bijām Horvātijā un uz objektu devāmies, hmm, trešajā (?) Horvātijas dienā. Lai nu kā, nav svarīgi – imagināri pārmetamies uz mašīnas salonu, kura ripo uz bāzes pusi: pats ceļš uz šo objektu ir ne mazāk iespaidīgs par apgūtās informācijas priekšvēstošo un priekšā stāvošo sajūsmu - līkloču līkloči ik pēc 20-100m gariem līkločiem kalnu malās, no kuriem pamatā tieši uz līkumiem iznirst lielie kemperi un vieglās automašīnas. Uz ceļa sastopamas arī čūskas, kas sildās uz asfalta ceļa, kas šajā Horvātijas lauku nomalē pamanās būt labāks ceļiem Latvijas galvaspilsētā... Vienu čūsku tad arī sabraucām. Ieraudzījām čūsku, nobremzējām, padevām atpakaļ un čūska uz asfalta bija atstājusi slapju vietu. Asinis nemanīju – varbūt riepas radītais spiediens uz čūsku tikai izspieda tās zarnu saturu uz asfalta – piespiedu defekācija un urinēšana! Riepa pretim gan jau dabūja bezjēdzīgu odzes dzēlienu sēriju... Ļāvām čūskai aizlīst no braucamās daļas un turpinājām ceļu. Notiekti, ka pats iespaidīgākais braukšanas aspekts bija skats uz ciematiem - tie, tuvojoties galamērķim, kļūst arvien šķidrāki un fasādes gar logu ailēm rotā ložu un šķembu caurumi apmetumā. Daudzās ēkās tagad dzīvo cilvēki, dažas ir pamestas, bet dažu reizinātāji mētājās apkārt daždesmit metru rādiusā – apauguši ar sūniņu un zālīti – drupas droši vien izmanto ķirzakas, kuru Horvātijai ir gana. Dienvidslāvu kariņš deviņdesmito sākumā, beidzot globāli sabrūkot komunisma imaginārajām gaismas pilīm, Horvātijas neatkarības cīņu sekas... Šāds uzskates materiāls uz ēku fasādēm rada ne vienu vien spilgtu iespējamo notikumu vizualizāciju.
Piemēram: akmens vai sarkano ķieģeļu 1-2 stāvu māja (dominē) ļoti skaistu kalnu ielenkumā, apkārt vandās mājlopi un ganāmpulks. Virtuvē pie loga ir ierīkots ēdamgalds, pie kura pulcējās ģimene brokastot. Uz malkas plīts silst rīta tēja, kaķēns turpat siltumā lok ūdentiņu, bērns ar grabuli skraida apkārt un paklūp uz sliekšņa. Krīt taisni uz sejas un mājnieki, to redzot, pieklust – grabulis aizlido pa virtuves galdu. Tajā pat brīdī, kad grabulis nokrīt uz zemes, pārtraucot mājnieku klusumu, atskan mērķtiecīgi šāvieni, tēmēti uz viņu logiem. Ir tieši trāpījumi, ķermeņi krīt – ja kāds nesaņem tiešu trāpijumu, ir liela iespēja, ka viņu noķers rikošets. Ēkā atskan kliedzieni, māte, raudot, pa zemi lien uz bērna pusi, bet, kad viņa pēdējiem spēkiem atver acis, redz, ka bērna seju klāj asinis, kas izplūst no mazās, sašautās galviņas. Kaķis caur pagalma logu aizmūk. Serbi ieņem māju, iztīra to no kritušajiem un nocietinās tur. Šāda varētu būt dramatiskākā ilustrācija. Korektāka noteikti būtu uz šo pusi: serbi, cenšoties pa visām varītēm paturēt sev maksimālu daudzumu Horvātijas teritorijas, vienkārši patrieca visus pa sētas durvīm nafig ārā, ieņemot māju. Un caurumi fasādēs radušies karojošo pušu karadarbības rezultātā, kamēr ģimene bēguļoja kalnos. Bet patiesība droši vien ir meklējama kaut kur starp šiem abiem variantiem – starp izvarošanu, nošaušanu, patriekšanu un ieņemšanu. Civilie cieš vienmēr, sevišķi pierobežā - labi var piešaut optiku un iejusties spēles noteikumos, beidzot sadot pretīgās kaimiņu nācijas pārstāvjiem pa galvu, piesmiet to reliģiju un etnisko izcelsmi, izpostīt viņu loloto vidi, atņemt identitāti un cilvēcību.
Pietiek.


Tālāk.
Katru ceturto māju rotā ložu caurumi ap logiem. Interesanti, ka vairums no pašlaik dzīvojošajiem šajās ēkās nav šos dekoratīvos elementus pat mēģinājuši aizlāpīt. Atstāj tos kā spilgtus kara šausmu suvenīrus, kā relikviju vai pat altāri, kura priekšā pieminēt kritušos radus un gandrīz zaudēto zemi? Tipiska divstāvu mūra dzīvojamā ēka ar baltu apmetumu un kādi 20 caurumiņi ap lodžijā padziļinātu loga rūti. Turpat blakus piestiprināts satelītšķīvis un sētā skraida suns, žūst malciņa. Viss norit savu gaitu tā, it kā to caurumu sienās nemaz nebūtu, it kā mājā neviens nebūtu miris vardarbīgā nāvē. Es pieņemu, ka mira gan – citādi jau neies tik mērķtiecīgi izlietot munīciju, apšaudot tukšas ēkas un tieši to vājākās vietas – logus. [Paskatos darbā pa logu un iedomājos kā būtu, ja pēkšņi no ielas puses līst svina nāve – pabaisi.] Braucot tālāk redzama mazāka māja. Uz tās saglabājies sarkans uzraksts, kurš vēsta brigādes vai rotas, vai mazākas vienības pazīšanās nosaukumu un numuru. Mājā tagad dzīvo civilie – veca tantiņa un cilvēki mazāk respektējamos gados. Sajūtas, kuras rada šāda ainava, ir teju neaprakstāmas. Ciemata ceļa malu rotā zīme, kas brīdina par mīnu lauku. Īstāks mīnu lauks vairs nav iedomājams. Ironiski, bet gan jau kāds, veidojot tīrumu, uzgāja gaisā ar visu savu zirgu vai traktoru. [Starp citu, lai izbalinātu sabiezējušos stāsta toņus, pateikšu, ka atceļā Polijā(?) redzējām kā pārītis gados iekopj lauku un prom no viņiem laižas zirgs ar mazo koka arklu pajūgā]

Vēl tālāk.
Ciematiņu ēkas turpina vēl vairāk retināties un pēkšņi nez no kurienes aiz kalniem pēc ~200km garā ceļa iznirst fakinie līdzenumi – plaši un pamatīgi kontrastējoši ar kalnaino apvidu. Nodomāju, ka vikijas koordinātas beidzot sāk materializēties ticamā apveidā, jo līdzenumi kā reiz ir piemēroti skrejceļiem, kas ir KLEK neatņemama sastāvdaļa. KLEK ir objekta segvārds, kas tika lietots tā darbības laikā. Būvēšanas laikā kompleksu sauca mums zināmākā abreviācijā – Objekts 505. Te neviļus var aizdomāties par kādu mistisku klasifikatoru, kas PSRS militārajiem sakaru objektiem piešķirtu šādu numuru, - ja tāds klasifikators vispār eksistēja – jo nu, prātā noteikti, ka jums iešausies Vidzemē esošā ISKRA 535 – bet varbūt tā ir tikai sakritība...
Kādus kilometrus 3 no Tomtom jeb Tomiņa sludinātā galamērķa sanāk pabraukt garām pēdējiem vietējiem, kuri mūs pavada ar izteiksmīgiem skatieniem, malkojot alu savā dārzā. Kādu gabaliņu uz priekšu ir redzamas 4 novietotās lidmašīnas: Pasažieru un MIG. Pasažieru lidmašīnas kabīne ir pamatīgi apšaudīta. Vēl tālāk uz priekšu, braucot pa aizaugušo celiņu, ir pamests kontrolpunkts. Tomiņš paziņo, ka ir sasniegts galamērķis un, paveroties apkārt, elpa aizraujas.


Tas, ko manas acis mieloja, bija skats uz lielo Pljesivica kalnu un tā pakāji, un speciāli lidmašīnām veidoto ieeju kalnā, aiz kuras kopīgais tuneļu garums ir ap 3,5km. Ārpusi rotā ne tikai episkais skats, bet arī skrejceļi un zīmes, kuras brīdina par mīnu laukiem visapkārt - droši ir tikai uz cieta seguma. Aiz muguras ir viens no skrejceļiem, kura tālais gals pazūd karstā asfalta mitrajā mirāžā, bet otrs - lidmašīnām pielāgotā ieejā #2 kalnā, kura ir kādus, hmm, 10m augsta astes cauruma galā. Skats, protams, iespaidīgs. Varam iedomāties 1.8m augstu cilvēciņu un kādas 5x augstāku ieejas caurumu kalnā. Tad šo skatu ar ieejas augstuma salīdzinājumu ar cilvēku, varam skatīt kalna mērogā - kalnā ietilpst kādas 60 šādas ieejas un uz tā fona šis pielāgotais caurums augstajā kalnā izskatās kā mazs sūdcaurumiņš masīvā, noaugušā dirsā.
Priekšā ieejai ir uzbērums, kas liedz mašīnām iebraukt. Žēl, jo šis noteikti būtu lieliskākais veids kā bradāt konkrētajā objektā, kurā satilpa čupiem zigzagā izvietotu lidmašīnu (speciālās galerijās), to vilcēju (traktori un elektriskie mobīļi) un cita motorizētā transporta vienību. Pat iedomājoties iebraukšanu ar auto, noskrien āsomnesa tirpas. Bet... Priekšā ir valnis. Ar krosa mocīti - lūdzu! Ieejam ar Elgu kalnā. Temperatūru starpība ievērojama. No kādiem 27 dienvidu pavasara grādiem uz ziemeļniekam saprotamākiem 13 tikai desmit soļu attālumā. Priekšā ir totāla tumsa, skan reti pilošs ūdens, kas sūcas no ~10 metrus augstajiem griestiem. Stāvam, ar baudu ostu patīkamo gaisu. Acis lēnām samierinās ar situāciju un nu jau pilnīgi melnajam tunelim parādās dažas detaļas un aprises. Izvelku jaudīgo LED Lenser H7 lukturi un... Apdiršos - tā stars nesasniedz tuneļa galu! Stars vienkārši izčib nekurienē, sniedzot aptuveno nojausmu par vārda EPIC patieso būtību Željava Aerodrom izpratnē. Cilvēka veidotu tuneļu sistēma, kurā šis lukturis, kurš bez problēmām izgaismojis kādus 150m tālāk esošā kādus 50m augstā torņa galu agrā naktī, te apdiršas. Paliek mazliet baisāk, nekā ierasts! Pieņemu, ka aplauziens saistīts ar
tuneļu garuma un iekšējās atmosfēras reizinājuma summu. Iekšā ir dūmakaini. Tīkami indīd, atmosfēriski bez gala. Mazliet dziļāk lielais tunelis sazarojas - pa labi mazāks cilvēkiem, vēl tālāk pa labi, gotiskā stilā griestotu bīdāmo vārtu telpa, aiz kuras vēl viens tāds pat masīvais tunelis, kurš tālāk sadalās vēl, tikai nu jau uz abām pusēm. Gājām iekšā otrajā tunelī, kuram sasniedzām vienu no galiem – tuvāko, protams. Tas iestājās mazā būdiņā ar ventilācijas pievadu. Kāds kontrolpunkts – būtu loģiski pieņemt. No šī skatu punkta bija pamanāms, kas noticis ar iekšējiem vārtiem (plānā pie Kisikana).
Iedomājamies kādu metru, pusotru biezu betona plāknsi, kas sver 100t. To pa sliedēm velk hidraulika iekš minētās vārtu telpas, atbrīvojot caurumu lidmašīnām un personālam, pārējai tehnikai. Tagad iedomājamies, cik pamatīgi šīs durvis spieda uz sliedes, pa kuru tie nemaz tik sen kustējās. Faaak, kāds gan monstrozs sprādziena vilnis ir spējis šo masu noraut no sliedes un uzlocīt līdz griestiem kā sūda olīvu bundžas vāciņu! Pasarg dievs, tās taču ir 100t !!!! No izārdītajām betona durvīm duras laukā armatūras stieņi kādu 10cm diametrā. Šī armatūra tad arī notur šo masu atlocītā pozīcijā. Beigu galā ir jāpateicās šim pašam uzrīkotajam objekta iznīcināšanas sprādzienam par iespēju ielūkoties dziļāk - pašu spēkiem tos vārtus pat neievibrēt, bet tagad tie tik draudīgi karājās, izstarojot no sevis SH1 Otherworld cienīgu iespaidīguma un rūsas tekstūru, atvēlot gana daudz telpas arī mašīnai, kura varētu iebraukt, ja izdotos pārvarēt valni. Te nu vēlreiz mani pakaitina doma, ka nākamreiz jābrauc ar lāpstām vai traktoriņu (nost ar uzbērumiem!), lai varētu izbraukāt šo tuneli, reizē to arī izgaismojot. Bet nu, prātīga šī doma noteikti nav!
Lūk, atrados šajā pērlē un sniedzu mīļotajai foto instrukcijas, kuras dot bija faktiski neiespējami jau pēc kādiem 30m telpas starp mums - atbalss nesto informāciju eleganti nokodē, smadzenes bez īpaša treniņa netiek galā un visu laiku tās klepo ar "Ko?" skaņu. Pafočēju mazliet un devāmies mazliet dziļāk par spīti dāmas bailēm. Gājienu pārtraucām pēc metriem 100, kad gaiss kļuva smagnējs un saodām nepārprotamu dūmu smaržu. Kāds kaut kur ellē ratā dziļumā kūra ugunskuru vai arī bija sen uzkūris, taču ventilācijas neesības dēļ (tā, kura bija un lieliski funkcionēja, uzrauta gaisā ar visu pārējo ~50t smago destrukcijas salūtu) dūmi vēl karājās gaisā. Runājot par dūmiem, vietējie ziņojuši, ka 6 mēnešus pēc sprādziena no kalna nākuši dūmi, izkūpot sprāgstvielu radītai postažiņai. Šajā dzļumā ir piķa melna tumsa, ieejas gaisma aiz muguras sen nav redzama un tunelis sazarojās vēl. Sienās ir nišas sargposteņiem un degvielas krāniem. BET, ak vai, dāmai bailes un laiks arī iztecējis, jāsakož zobi un jādodas uz izeju, atstājot šo slapjo sapni nepabeigtu. Te vajadzīgs atsevišķs divdiennieks - bradājami ne tikai tuneļi un personāla telpas, līdz kurām tā arī neaizgājām, bet arī kalna virsotne un tā apkārtne. No taciņām gan silti iesakāms nenovirzīties, ja vien nav vēlmes kinētiskā gaumē padalīties ar savām ekstremitātēm ar vietējo floru un faunu.

Ejot ārā no tuneļiem saskrējāmies ar vietējiem no Pulas (pilsētas, kurā apmetāmies). To varēja noteikt no forši strukturētajiem auto numuriem: Horvātijā numuri tiek veidoti tā: Sākumā pilsētas burti (linkotajā piemērā ZG = Horvātijas galvaspilsēta Zagreb; stāstā ZG vietā priekšā bija PU = Pula, mūsu apmešanās pilsēta), tad krāsains Horvātijas ģērbonis, tad cipari un random burti), kurus mazliet pabiedēju ar grovlošanu. Viņiem neapzinoties, šie man noderēja kā mērogošanas instruments, kas vēsta par tuneļu izmēriem.
Kad bijām ārā, ar skumju sirdi nofočēju skrejceļu un 1. ieeju, pie kuras tad arī bija novietotas lidmašīnas bildē. Nofočēju arī mīnu lauka zīmi, visbeidzot arī pārīti no netālu esošajām lidmašīnām (pasažieru un MIG). Kā redzams, pasažieru lidmašīnas pilota kabīne mērķtiecīgi apšaudīta, lodes sacaurumojušas ne tikai fizelāžu, bet arī stūres kātu. Te der tikai viena versija: šie aparāti stāvējuši kā precizitātes treniņš serbu izklaidei. Tikai ložu caurumu tad ir par maz...
Pa ceļam uz/no objekta ir arī viena ar padomju simboliku rotāta rūpnīca ar uzrakstu blakus sirpim un āmuram: TiTo, kas tā vien aicina izbradāties. Bet diemžēl, diemžēl.... Laiks un tūrisms-vulgaris apēd urbex priekus. Dažu dienu vēlāk ieklīdām turpat Pulas pilsētas klintīs, kurās atradām garas alas, kas kalpojušas par pagrabiem un kanalizāciju trubu mezgliem, šķiet. Un noteikti, ka zem pilsētas ielām ir pieklājīga opcija veikt kārtīgu draining. Bet nu, laiks un tūrisms jau atkal uzdarbojas – tā arī nemaz nelīdu meklēt kārtīgas kanalizācijas trubas.


Rakstu, braucot mašīnā, un Tomiņš saka, ka vēl 518km un tad jau Rīgā būsim 18:15 pēc LV laika. Tagad ir 10:20 pēc vietējā Gmina Lomžā, Polijā, kur arī paliksim pa nakti.

Uzreiz āpiebilst ka „ļaunais” tūrisms-vulgaris arīdzan bija ļoti patīkams. Apmetāmies Stojas kempinga ciematiņā juras līča krastā, mazā mobilā mājiņā, no kurienes tad arī devāmies uz objektiem un objektiem, kā arī pastaigāties ar Kaķi un uztrāpīties uz roka konci, kurā par vietām sacentās pediņroka gtupas (maigs roks ar spiedzošiem metroseksuāļiem pie mikrofona). Beigu galā rezultāts ir tāds, ka skaistajā Horvātijā izšautas 5,3 diafilmas – pārsvarā sevišķi vājprātīgi skaistajos Pļitvičkas ezeros un urbex aktivitātēs, protams.
Jāpasaka arī liels paldies Kaķa ģimenei par izrādīto pacietību – beigu galā nav viegli izturēt n-tās pauzes ierastajā ritmā, jo, redz, fotogrāfs ATKAL grib kaut ko nofočēt – un tā nozīmīgumu un tūlītējo vajadzību redz vien viņš pats. Un tādu paužu bija daudz. Sevišķi jau Pļitvičkas ezeros! Tātad – paldies ģimenei! Paldies arī Tev par izlasīšanu, ceru, ka patika :)

Vēl manas bildes šajā pilnekrāna slaidšovā

Un te daudz vairāk bilžu, tur dienējošā stāsti un links uz 100+ bildēm, kā arī apraksts:
http://www.28dayslater.co.uk/forums/showthread.php?t=65107

Bet te daudz vairāk informācijas par objektu un bildes no darbības laika:
http://www.zeljava.com/eng/index.html