Sūrreālisms - Seksuāli transmisīvo un ādas slimību valsts centrs, 2008. gada desmitais oktobris, nakts

Smadzeņu darbību ir aizņēmusi kāre bradāt, tiek izraudzīts objekts, kuram pirms dažiem mēnešiem biju gājis garām, bet steigas un sasniedzamā mērķa dēļ nebiju iedomājies par tā iekšķīgu lietošanu.

Tas bija Seksuāli transmisīvo un ādas slimību valsts centrs.
Līdz šim nebiju bijis pamestā medicīniskā ēkā un visnotaļ nepazīstamas bija man sajūtas, kuras šāda vieta var piedāvāt.
Bet pavisam nepazīstamas ar tās nebija, jo varēju šo sajūtu gammu salikt kopā no dažiem elementiem - esmu lielu savas dzīves daļu pavadījis dažādās ārstniecības iestādēs; esmu bijis vairākos pamestos objektos; esmu virtuāli bradājis tieši pa slimnīcām (Silent Hill).
Bet tie ir tikai atsevišķi mozaīkas gabaliņi, kuru potenciālais sniegums ir tikai iedomājams.
Īstās sajūtas spēj dot vienīgi objekts, turklāt katrs objekts sniedz savas izjūtas - savu odziņu. Bet, ņemot vērā to, ka šis bija mans pirmais ārstniecības iestādes grausts, mana medicīnisko objektu salīdzinājumu bibliotēkā nav materiālu paralēļu vilkšanai un to analīzei. Līdz ar to, stāstīšu tikai to pieredzi, ko vieta deva pati par sevi - kā vienots veselums.

Aiz loga ir dzelteni izgaismotā piektdienas nakts Rīga. Tumšā bradāšana - tieši tāda bija mana vēlme: rudens, tumsa, groteskas būtības piesātināts, naksnīgas ielas malā esoša, pamesta ķieģeļu ēka, uz kuras fasādes rotaļās dej caur koku augumiem spīdošie laternu un dzīvokļu logu gaismu stari un vējš, kurš lapas kustinot rada dažādas gaismas spēles un maigi ieskauj objektu.

Apmēram vienpadsmitos vakarā bijām klāt un bikli apgājām ēkai gandrīz apkārt, nedaudz stostoties, jo aiz muguras, gluži kā sekodama, nāca kāda sieviete. Bijām tikuši līdz Seksuāli transmisīvo un ādas slimību valsts aģentūras ēkai, līdz uzskatījām, ka ir droši griezties riņķī, lai dotos sievietei pretim, ceļā uz Seksuāli transmisīvo un ādas slimību valsts centra graustu, jo bijām aizvilinājuši kundzi pietiekamu gabaliņu no mūs interesējošās vietas - brīvi vaļējiem vārtiem, aiz kuriem atradās jauna miskaste, caur kuriem ērti nokļūt pie kārotā galapunkta.
Nonākuši tur, meklējam ieeju. Diemžēl, visi pirmā un otrā stāva caurumi bija krietni aiznagloti - atlika meklēt citas iekļūšanas alternatīvas. Pamanījām sētas ieeju, kura tāpat, diemžēl, bija aiznaglota. Mēģinājām to atlauzt, bet nevēlējāmies radīt troksni un devāmies vēlreiz meklēt alternatīvas. Nedaudz vēlāk, netālu no šīs aiznaglotās sētas ieejas, pamanījām atlauztu dēli kādā pirmā stāva (augstuma ziņā otrā) logā. Tika veikts mēģinājums nokļūt līdz tam, izmantojot dzegu, bet mēģinājums, sakarā ar atbalsta punkta trūkumu, izgāzās. Sāku meklēt citas alternatīvas, lai iekļūtu karotajā, valgajā, vilinoši tumšajā un mīklaini smaržojošajā caurumā. Ieraudzīju rokas sniedziena attālumā esošu reni, kura taisni vai uzprasījās uz to, lai izmantoju to par iekļūšanas vietu. Pieņēmu izaicinājumu un mēģināju ar tās palīdzību iekarot šo tik ļoti vilinoši glūnošo spraugu - tas arī izdevās. Turpat arī sastapu pirmo objekta nosacītas apdzīvotības rādītāju - pēc skata nesen izmantotu šļirci uz palodzes, kura taisni vai gaidīja manu dibenu - biju nolēmis caurumā iekļūt, savā labā izmantojot privāto smaguma centru - atmuguriski ielienot tajā. Bet priecīgi nedevu šai šļircei šo godpilno mana dupša penetrēšanas misiju; uzmanīgi saņēmu to aiz korpusa un nosviedu zemē, un stiklu šķindoņas pavadīts, iespraucos ēkas laikā.

Atlika vien man parūpēties par līdzgaitnieku iespēju iekļūt nu jau arī manējā laikā. Mēģināju atlauzt sētas durvis, bet tā paša trokšņa dēļ nevēlējos turpināt, tā vietā devos uz pagrabu ar misiju - atrast lauznim līdzīgu priekšmetu. Tā vietā es atradu ko daudz labāku - pie sienas pieslietas koka kāpnes, kuras pēc skata bija tieši nepieciešamā garuma. Ņēmu tās pāri plecam un devos pie cauruma, un visai drīz jau bijām atkal trīs - citā vietā, kurai piemita savs laika plūdums, atšķirīgs no tā laika - ārpusē.

Ieslēdzu savu jauno lukturi un sākām vietas izpēti šajā rudenīgi siltajā, pēc lapām smaržojošajā naktī.
Pirmais tika skatīts pagrabs, kur skats apstājās pie šķietami hermētiski noslēdzama, masīva metāla kambara ar durvīm uz abām pusēm un metāla cauruļu dzīslojumu grīdas vietā. Skanošās Akira Yamaoka Silent Hill 2 mūzikas un vietas tumšuma, kā arī paša priekšmeta izskata dēļ, galvā ilustrējās viena vienīga, noturīga ideja - tas noteikti ir kambaris cilvēku dedzināšanai. Šo ideju ļoti labi pamatoja gan apakšā esošais cauruļu dzīslojums, kurš atgādināja caurumaino gāzes cauruļu dzīslojumu cepeškrāsnīs, gan iespēja to blīvi noslēgt. Ar šādas groteski tīkamas idejas un tumšās mūzikas pavadījumu devāmies tālāk pagraba tumšajās dzīlēs, lai visapkārt redzētu matračus, spilvenus un daudzus dažādus objektā neiederīgus, šķietami no malas ievazātus priekšmetus, tādus kā dažādu alkoholisko dzērienu tvertnes, cigarešu paciņas, pārtikas produktu iepakojumus, grāmatas, avīzes, apavus, apģērbu un citu ārpus objekta medicīniskā konteksta esošu drazu.

Pēc puses (tikai vēlāk atklājās, ka izstaigājām pusi) no sākuma telpu apskates, devāmies augstāk, lai sastaptos ar visnotaļ līdzīgām dekorācijām, vienīgi matrači ar katru stāvu kļuva arvien mazāk un mazāk - domājams, ka pagrabā un pirmajā stāvā tie bija ienesti siltināšanas nolūkos, un šādu ideju skaidri un nesaprotami pamatoja to esība uz durvīm, logiem, spraugās.

Ar katru nākamo stāvu objekts demonstrēja nedaudz citādāku savas esības daļu - pirmajā stāvā bija līdzīga atkritumu aina, kuru paspilgtināja iebrukuši griesti un vairāku pilnīgi tukšu telpu (palātu vai kabinetu) esība; otrajā stāvā bija pirmajam stāvam līdzīga situācija, vienīgi iebrukušie griesti kļuva par grīdu. Bet ne visi stāvi ir priekšmetlīdzīgi -
otrajā stāvā bija jau mazāk drazu, izkārnījumu, kā arī vienā no telpām bija saplēstas, reizinātājos sadalītas lielās koncertklavieres, kuru būtības sastāvdaļas mētājās visapkārt telpā. Bet galveno uzmanību piesaistīja visai viengabalains taustiņu bloks ar sarūsējušām stīgām, kuras tomēr spēja liecināt par savu kādreizējo spēju rotaļāties ar cilvēku dvēselēm.

Vēlāk devāmies uz trešo stāvu un arī šis stāvs rotājās ar iebrukušiem griestiem/grīdu. Turpinājām staigāt pa grīdu nesošajām konstrukcijām - metāla sijām, kuras bija redzamas teju pilnībā nozagto grīdu dēļ.
Arī šajā stāvā acis priecēja samērā retā draza, šķietami tukšās, bet ar atmosfēru pilnās, zaļi-lobīti krāsotās telpas, liftu šahtas bez liftiem, kabeļiem durvīm, ar vispārēju pamestības, demontāžas skatu.

Šajā stāvā atradām vietu, kuru nosaucām par vakara naglu. Uzmanību piesaistīja kāda vieta sienā, kura pēkšņi bija ar durvīm līdzīgu veidojumu. Eņģota plāksne ar uzrakstu 13 uz tām, kā arī ar citiem grafitti, kuru kopsaucējs bija Wu-Tang logotips.
Nodomāju, ka šajā telpā ir jābūt kam ĻOTI īpašam, ja reiz pēkšņi šī ir vienīgā telpa, kuras ieeju sedz durvis. Raudzīju tās atvērt un pārliecinājos par sava pieņēmuma pareizumu: skatam pavērās visai kopta telpa ar paštaisītai kušetei līdzīgu priekšmetu tajā, kurš pārklāts ar matraci, pavērās nolietota mīkstā mēbele (Padomju laiku izlaižamais krēsls), pie kuras pret sienu bija atstutēta slota, un vēl viena pašmeistarota guļamvieta, kaudze drēbju, tā paša vadmotīva grafitti uz sienām un Opel markas dekoratīvo riepas disku pie sienas, izmantotu kā telpas dekorāciju un gāzmasku pie sienas, ieejas pusē, kā arī par galdiņu vērstu skapīti ar šampanieša pudeli uz tā un marihuān-smēķējamo instrumentu iekš tā. Šāda aina izraisīja mūsos smieklu un neviltotas intereses lēkmi - šī telpa tika visvairāk pētīta, jo tajā bija ko redzēt, nudien. Izejot no tās, secināju, ka dažam labam sava dzīvojamā platība nav tik sakopta kā šis narkomānu patvērums, kas ļāva izdarīt secinājumu, ka smaga atkarība šeit mītošajam nevarētu būt, jo vēl ir pazīme par cilvēka cienīgu domāšanu - rūpes par tīrību, telpu dekorēšana...

Pēcāk devāmies vēl augstāk, bet tur atradām tikai vēl caurākas grīdas. Bet pārsteidzoši bija tas, ka tieši pēdējie stāvi bija remontēti. Rodas jautājums - kādēļ tieši augšējie, jo loģika prasa sākšanu ar lejasdaļu - pamatiem un pagrabu. Lai nu kā, cauro grīdu dēļ nolēmām beigt objekta apskati un devāmies raudzīt pēc cita, civilizētāka izejas punkta. Meklējot to, atradām vēl citas vietas, kuras bijām pamanījušies palaist garām. Tieši atpakaļceļā pamanīju divas vēl ļoti interesantas vietas pagrabā - siltumtrasi un mazgātuvi, uz kuras sienām, virs vietām, uz kurām kādreiz bijušas izlietnes, varēja lasīt uzrakstus "Ārīgi, Trauki, Mazgāšanas".
Šīs divas telpas tad arī kļuva par pēdējam objekta iekšķīgās lietošanas vietām un visai drīz bijām jau izlauzuši izeju sētas durvīs un pēdējo reizi, glītas nopūtas pavadīti un atgriežoties ierastajā laika ritējumā, nopētījām ēkas fasādi, un dvēseliski atvadoties no skaistā objekta, devāmies prom.


Secinājums: no objekta būtības ir visai maz redzamā - pāris mēģenes, tas ļaunais metāla kambaris, grāmata krievu valodā par celulītu, izlietne, nomestā šļirce, matrači, spilveni un daži slimnīcās ierastie skapīši.
Bet šo visu klāj medicīniskajā kontekstā neiederīgas kaudzes ar ārpasaules drazām.
Bet nav tā, ka šo objekta būtību atspoguļojošo priekšmetu mazesība atņem tam skaistumu. Ēka ir pilna ar biezu vientulības atmosfēru, tumsu, pamestību. Un ikvienam vajadzētu nojaust, ka viņš atrodas medicīniskā objektā, pat nezinot šī grausta priekšvēsturi. Nepieciešamās norādes sniedz šie skapīši, mēģenes, pagrabā esošie jaukumi un neliels zāļu aromāts, kurš joprojām spēja penetrēt rudenīgi trūdošo grausta gaisu.

Krietns objekts, kurš savu vaigu rādīja tīkami, bet kuru vēl daiļoju ar tumšu mūziku un faktisko tumsu aiz ēkas logiem.


P.S.
Objekts kļuva par lielisku jaunā LED LENSER luktura darbības pārbaudi iekštelpās un tas to izturēja lieliski, ļaujot pat ar mobilo uzņemt daždesmit fotogrāfijas (nakts režīms, zema kvalitāte), kuru rezultāts STIPRI atgādināja Silent Hil Mobile (jeb Orphan) vizuālo estētiku spēles tumšajos brīžos. Kārtīgs lukturis, nudien.


P.P.S.
Mūzikas atskaņošana caur mobilo iekš grausta var šķist ļoti urlīga padarīšana (man tā ĻOTI šķiet), bet nākas secināt, ka tā piešķir bradājumam citādāku, blīvāku garšu, jo ar tās palīdzību es vairāk ekstraktēju no objekta tieši to, pēc kā biju ieradies - groteskas tumsas un mākslinieciska Horror!


P.P.P.S.
Ja tekstā ir kāda muļķīga gramatiskā kļūda (izņemot interpunkcijas), tad tikai tamdēļ, ka rakstīju no mobilā.


Vēl foto: http://foto.inbox.lv/ichtus/STASC_10-10-2008