Salūtbūšana jeb C-41 => E-6
« previous entry | next entry »
Aug. 24th, 2010 | 12:19
Skan: Lustmord - Section 4: Metastatic Resonance
Ar analogās fotogrāfijas biedru bijām ieplānojuši iepirkt filmiņas un fotografēt lietas ar vecajām analogajām spoguļkamerām. Vēlāk nospriedām, ka laba un savāda vieta varētu būt augsta vieta. Attāla vieta. Tāda kā šī. Vēl pa vidu šīm idejām es biju izdomājis, ka salūts varētu būt pietiekami banāla lieta, lai pusi no filmiņas atļautos ne tikai ekspozīcijas eksperimentiem, bet arī paprovēt šo filmiņu dot uz Xpro attīstīšanu jeb cross-processing, jeb C-41 (krāsu negatīvs) filmiņu dot attīstīt iekš E-6 procesa (krāsu diapozitīvs). Ņēmām un izmantojām sabiedriskā transporta dāsno sarkano gaismiņu iekš e-talona nolasītājiem un pēc kāda laiciņa jau satikām vēl vienu personu pie objekta. Aizlavījāmies līdz augstajai sienai. Nakts. Svētki. Cilvēki izklaidējas arī mājās. Vasaras siltuma dēļ divstāvu koka mājai, kas ir 5m no mums interesējošā piekļuves punkta, ir vaļā logi. Kāda sieviete uz 30 sēž ar muguru pret logu. Puķaina apģērba augšdaļa, mati zirgastē. Sēž ar kafijas tasi rokā, šķietami bauda ienākošās rudens vēsmas un pirms aptuveni divām stundām lijušā lietus aromātu. Iespējams, ka sarunājas par dzīvi ar kādu man neredzamo, kas varētu būt dislocēts virtuves galda otrā pusē. Tas, ka viņa ir tik tuvu vaļējam logam, nozīmē to, ka ir īpaši jāpiekopj stealth metodes. Uzlīdām uz jumta un pašvērtējums dod 5/10 par demonstrēto stealth. It kā nostrādāja (nepamanīja), taču radītais troksnis derēja būt arī mazāks.
Otrpus jumtotajam mūrim iedegās apgaismojums. Pieplokam pie jumta. Paiet minūte, gaisma izdziest. Nolieku somu un foto statīvu uz jumta un dodos aplūkot ierasto tālākā ceļa taciņu. Redzu, ka durvis, kuras vienmēr ir bijušas ciet, nu ir vaļā. Par spīti svaigi lijušam lietum, par spīti naktij, par spīti svētku dienai! Par spīti visam – vaļā! Un tās šajā pozīcijā notur durvju blokāde. Un kā reiz, tālākais ceļš vienmēr ved 5m atstatumā no šīm durvīm. Sēžu un vēroju minūtes piecas vai kas netiks darīts ar šo atvērto, nelaimi vēstošo melno caurumu. Nē, nekas netiek darīts. Rāpoju atpakaļ pa slapjo jumtu līdz pārējiem biedriem un nolemjam iet citu ceļu – izmantot otru pusi. Tālumā spēkā pieņemas krievu estrādes deju mūzika. Reti pretīgs radījums, taču ui-ku lielisks mūsu radīto trokšņu aizsegs! Mūsu stelth vērtējums pieaug no 5 uz 7. Lienam lejā. Pēc nelielas neveiklības epizodes esam visi smuki uz zemes – statīvi atkal rokās un mugursomas atkal plecos. Priecīgi slapstamies ap žoga konstrukcijām, - tumsas dēļ gan nevar redzēt vai ir žogs, vai nav. Pataustu – nav! Speram kāju pāri betona konstrukcijām un tad soļus trīs uz ēkas stūra pusi, lai nokļūtu ēnā, kas ar savu tumšo roku pavadītu līdz pat tornim. Bet gaismas bērni šeit bija pacentušies – sāka darboties skaņas signalizācija. Uz mūra kustību sensorus nemanīju, tātad, pieņemu, ka novilkts ir perimetrs, kuru pārrāvām. Katrs izgrūdām pa kādam lamu vārdam un stealth vērtējums nokrita uz -0! Jā, mīnus nulli! Fiksi devāmies līst atkal uz jumta un, radot plīstošu zariņu un šķobītu žogu trokšņus, tomēr izdevās mums palikt nepamanītiem, turklāt arī nepieķertiem tik uz ielas, kas teju vai garantē sekmīgu tālākesību.
Turpat uz vietas tiek radīts rezerves variants – ne tik augsts, toties tuvāks uguņošanas norises vietai – kāda ēka ar burvīgu jumtu, kas kalpo par platformu labam skatam. Konstatējām, ka pulkstenis rāda ~22:30 un nospriedām, ka laika mums ir gana, lai nokļūtu līdz objektam un tad uz jumta. Mērojām ar kājām šo mazo distanci. Ar savu acu uztveramības zonu sasnieguši objektu, vērojām kā zombiju masas lēnām dodas uz civilizētām uguņošanas vērošanas vietām – tilti un krastmala. Ar žestu sev un biedriem rādīju, lai tie tik tinās un tinās. Uz īsu brīdi iejukām mazā bariņā, bet fiksi, fiksi drīz pazudām caurās sētas radītās tumsas apskāvienos, lai caur nedaudz applūdušo pagrabu tiktu ēkā, kuras kāpnes laipni ved uz jumtu. Ejot augšā šajā tumsā, pirmspēdējā stāvā redzu, kā strauji pa kāpnēm lejā skrien baltā tērpts tēls un dara to bez skaņas! Sastingstu un skatos – vēl viens nesas pakaļ! Tad smadzenes saprot, ka tās ir automašīnu gaismas, kas izlaužas cauri caurajām grīdām un griestiem, atrodot atduri pret sienām. Pasmaidu par radīto mazo Horror un turpinu ceļu augšā. Pavisam drīz jau bijām arī uz jumta un secinājām to, ka šeit tomēr nav kolēģi. Nu, nekas. Uzstādījām statīvus, kameras un piemetāmies fotografēt un gaidīt salūtus. Bija cilvēks T-kreklā, kam bija karsti, bija cilvēks apģērbā ar garajām rokām, kam bija silti, biju es ar ādas jaku, kam bija silti, un bija dāma, kurai sala. Iedeva cilvēks T-kreklā viņai vienu apģērba gabalu. Nelīdzēja. Iedeva vēl vienu – nelīdzēja. Protams, ka šeit bija izdevība nelaimīgās piesmiešanai, kas arī tika darīts. Tā mīļi un jā. Beigu galā viņa te uz jumta tēloja mammu, baidoties par visiem, rājoties par to, ja kāds pārāk tuvu pieiet jumta beigām.
Lēnām skaidrojās un mēnesnīca periodiski atsedza sevi, papildinot lielisko nakts atmosfēru ar savu daiļo vaigu. Sēdēju tā un skatījos uz interesantajiem mākoņiem, kas visnotaļ ātri peldēja. Pa labi bija stikla jumta paliekas – metāla rāmis, kas interesanti izskatījās šādā apgaismojumā. No šī atmosfēriskā Rīgas jumtu skata atrāva vien salūts, kuram beigu galā iztērēju 20 kadrus no 36 kadru Kodak Gold ISO200 filmiņas. Nelietība! Mēnesim iztērēju kādus 4 kadrus. Un skursteņiem - kuri bija mūsu līmenī un aiz kuriem bija redzami izgaismoti ceļamkrāni – kādus 4. Jā, šis bija lielisks skats uz Rīgas jumtu atmosfēru. Ceru, ka fotogrāfijā būšu pratis to iemiesot.
Vēl nedaudz arī perversojos ar līdzpaņemto zaļo 5mW lāzerīti – uz Preses nama zīmēju zibeņus un krānus. Jautri bija tad, kad man zīmējot un biedram fotografējot, uz Preses nama parādījās vēl kāds lāzera stars – tiesa, pēc skata lētāks, jo bija izplūdis savās miesās un īsti neprata kontrastēt ar tumsu, taču pamanāms tas bija noteikti. Nosmējāmies un uz sienas uzvilku burtus D E M O N – gan jau, ka otra lāzera īpašnieks to redzēja. Vismaz vairs uz Preses nama otrs stars neparādījās, hehe.
Tā nu šeit ar biedru iztērējām gandrīz visu filmiņu + divi no tiem vēl ar digitālajām kamerām paspēlējās. Beigu galā, īsi pirms vieniem, ja nemaldos, devāmies lejā gaidīt sabiedrisko uz centru. Un tieši tad, kad bija jau apnicis gaidīt un bijām pametuši pieturu, dzirdējām sabiedriskā transporta skaņas un devāmies atpakaļ uz pieturu noietos metrus 30. Laimīgi iekš autobusa, vēlāk laimīgi iekš mājām.
Patīkams vakars, kuru visskaistāk dekorēja ne jau nu tas salūts, bet gan būšana uz pamesta Rīgas jumta ar analogo kameru, statīvu un mēnesnīcu. Pietrūka vien tēja un sega.
Pārējās Xprocesētās un dažas biedru radītās bildes ir te
Otrpus jumtotajam mūrim iedegās apgaismojums. Pieplokam pie jumta. Paiet minūte, gaisma izdziest. Nolieku somu un foto statīvu uz jumta un dodos aplūkot ierasto tālākā ceļa taciņu. Redzu, ka durvis, kuras vienmēr ir bijušas ciet, nu ir vaļā. Par spīti svaigi lijušam lietum, par spīti naktij, par spīti svētku dienai! Par spīti visam – vaļā! Un tās šajā pozīcijā notur durvju blokāde. Un kā reiz, tālākais ceļš vienmēr ved 5m atstatumā no šīm durvīm. Sēžu un vēroju minūtes piecas vai kas netiks darīts ar šo atvērto, nelaimi vēstošo melno caurumu. Nē, nekas netiek darīts. Rāpoju atpakaļ pa slapjo jumtu līdz pārējiem biedriem un nolemjam iet citu ceļu – izmantot otru pusi. Tālumā spēkā pieņemas krievu estrādes deju mūzika. Reti pretīgs radījums, taču ui-ku lielisks mūsu radīto trokšņu aizsegs! Mūsu stelth vērtējums pieaug no 5 uz 7. Lienam lejā. Pēc nelielas neveiklības epizodes esam visi smuki uz zemes – statīvi atkal rokās un mugursomas atkal plecos. Priecīgi slapstamies ap žoga konstrukcijām, - tumsas dēļ gan nevar redzēt vai ir žogs, vai nav. Pataustu – nav! Speram kāju pāri betona konstrukcijām un tad soļus trīs uz ēkas stūra pusi, lai nokļūtu ēnā, kas ar savu tumšo roku pavadītu līdz pat tornim. Bet gaismas bērni šeit bija pacentušies – sāka darboties skaņas signalizācija. Uz mūra kustību sensorus nemanīju, tātad, pieņemu, ka novilkts ir perimetrs, kuru pārrāvām. Katrs izgrūdām pa kādam lamu vārdam un stealth vērtējums nokrita uz -0! Jā, mīnus nulli! Fiksi devāmies līst atkal uz jumta un, radot plīstošu zariņu un šķobītu žogu trokšņus, tomēr izdevās mums palikt nepamanītiem, turklāt arī nepieķertiem tik uz ielas, kas teju vai garantē sekmīgu tālākesību.
Turpat uz vietas tiek radīts rezerves variants – ne tik augsts, toties tuvāks uguņošanas norises vietai – kāda ēka ar burvīgu jumtu, kas kalpo par platformu labam skatam. Konstatējām, ka pulkstenis rāda ~22:30 un nospriedām, ka laika mums ir gana, lai nokļūtu līdz objektam un tad uz jumta. Mērojām ar kājām šo mazo distanci. Ar savu acu uztveramības zonu sasnieguši objektu, vērojām kā zombiju masas lēnām dodas uz civilizētām uguņošanas vērošanas vietām – tilti un krastmala. Ar žestu sev un biedriem rādīju, lai tie tik tinās un tinās. Uz īsu brīdi iejukām mazā bariņā, bet fiksi, fiksi drīz pazudām caurās sētas radītās tumsas apskāvienos, lai caur nedaudz applūdušo pagrabu tiktu ēkā, kuras kāpnes laipni ved uz jumtu. Ejot augšā šajā tumsā, pirmspēdējā stāvā redzu, kā strauji pa kāpnēm lejā skrien baltā tērpts tēls un dara to bez skaņas! Sastingstu un skatos – vēl viens nesas pakaļ! Tad smadzenes saprot, ka tās ir automašīnu gaismas, kas izlaužas cauri caurajām grīdām un griestiem, atrodot atduri pret sienām. Pasmaidu par radīto mazo Horror un turpinu ceļu augšā. Pavisam drīz jau bijām arī uz jumta un secinājām to, ka šeit tomēr nav kolēģi. Nu, nekas. Uzstādījām statīvus, kameras un piemetāmies fotografēt un gaidīt salūtus. Bija cilvēks T-kreklā, kam bija karsti, bija cilvēks apģērbā ar garajām rokām, kam bija silti, biju es ar ādas jaku, kam bija silti, un bija dāma, kurai sala. Iedeva cilvēks T-kreklā viņai vienu apģērba gabalu. Nelīdzēja. Iedeva vēl vienu – nelīdzēja. Protams, ka šeit bija izdevība nelaimīgās piesmiešanai, kas arī tika darīts. Tā mīļi un jā. Beigu galā viņa te uz jumta tēloja mammu, baidoties par visiem, rājoties par to, ja kāds pārāk tuvu pieiet jumta beigām.
Lēnām skaidrojās un mēnesnīca periodiski atsedza sevi, papildinot lielisko nakts atmosfēru ar savu daiļo vaigu. Sēdēju tā un skatījos uz interesantajiem mākoņiem, kas visnotaļ ātri peldēja. Pa labi bija stikla jumta paliekas – metāla rāmis, kas interesanti izskatījās šādā apgaismojumā. No šī atmosfēriskā Rīgas jumtu skata atrāva vien salūts, kuram beigu galā iztērēju 20 kadrus no 36 kadru Kodak Gold ISO200 filmiņas. Nelietība! Mēnesim iztērēju kādus 4 kadrus. Un skursteņiem - kuri bija mūsu līmenī un aiz kuriem bija redzami izgaismoti ceļamkrāni – kādus 4. Jā, šis bija lielisks skats uz Rīgas jumtu atmosfēru. Ceru, ka fotogrāfijā būšu pratis to iemiesot.
Vēl nedaudz arī perversojos ar līdzpaņemto zaļo 5mW lāzerīti – uz Preses nama zīmēju zibeņus un krānus. Jautri bija tad, kad man zīmējot un biedram fotografējot, uz Preses nama parādījās vēl kāds lāzera stars – tiesa, pēc skata lētāks, jo bija izplūdis savās miesās un īsti neprata kontrastēt ar tumsu, taču pamanāms tas bija noteikti. Nosmējāmies un uz sienas uzvilku burtus D E M O N – gan jau, ka otra lāzera īpašnieks to redzēja. Vismaz vairs uz Preses nama otrs stars neparādījās, hehe.
Tā nu šeit ar biedru iztērējām gandrīz visu filmiņu + divi no tiem vēl ar digitālajām kamerām paspēlējās. Beigu galā, īsi pirms vieniem, ja nemaldos, devāmies lejā gaidīt sabiedrisko uz centru. Un tieši tad, kad bija jau apnicis gaidīt un bijām pametuši pieturu, dzirdējām sabiedriskā transporta skaņas un devāmies atpakaļ uz pieturu noietos metrus 30. Laimīgi iekš autobusa, vēlāk laimīgi iekš mājām.
Patīkams vakars, kuru visskaistāk dekorēja ne jau nu tas salūts, bet gan būšana uz pamesta Rīgas jumta ar analogo kameru, statīvu un mēnesnīcu. Pietrūka vien tēja un sega.
Pārējās Xprocesētās un dažas biedru radītās bildes ir te
(nav)
from: Anonīms
date: Aug. 24th, 2010 - 07:25
Pilns sakāmais
Bet tā piesmiet preses namu - kauns, puiši, kauns.
Atbildēt | Pavedinājums
(nav)
from: disfigurator
date: Aug. 24th, 2010 - 07:51
Pilns sakāmais
Atbildēt | Ļaunuma sakne