*Di_wine*

Ai, nu ko lai dara. Vienīagais, kas man žēl, ka nav zināms, cik ilgi reāli Latvija kā valsts nosaukums pastāvēs.
Cik latvieši visā pasaulē ir palikuši?
Cik paliek, kad izsijā tos, kas vairs nemāk īsto latviešu valodu?
Ci paliek, kad izsijā, cik nelieto angliskumus, kad runā "latviski".

CIK latvieši māk latviešu valodu, nedzīvojot Latvijā?

Kas vispā var atbildēt uz šiem jautājumiem?
Cik mēs esam palikuši?
Kas notiks ar Latvijas teritoriju un nāciju pēc 10 gadiem?

Man leikas, ka mums nav palikuši 100 gadu, bet gan divciparu skaitlis... Kuņģis pat sagriezās, par to domājot.

Cik vecāki, kas dzīvo citās valstīs, māca saviem bērniem, citas valsts pilsoņiem, latviešu valodu, un cik pareizi iemāca?

Mana meita augs ar divām valodām, un lai velns parauj, ja neiemācīšu viņai pareizi komatus salikt un kā izrunāt šauro un plato "e".

Var jau gari un plasi diskutēt, kas ir tautība, nacionalitāte, patriotisms, pilsonība.... Un man šķiet, ka piederība kādai valstij nav tikai pase un tiesības vēlēt vai valodas perfektas zināšanas.
Es to zinu labi, tb valodu, bet termins patriotisms manī izraisa smīnu. Nav motivācijas.
Piederība pie valsts, valsts mīlestība, patriotisms - tās ir vairāk sajūtas sirdī.
Tie, kas ir jau dzimuši citā valstī - valodu iemācīsies un varbūt pat atbrauks šurp apciemot vecāku dzimteni, bet viņu dzimtene jau ir cita.
Principā globalizācijas laikā mazās tautas un valstis, kur nav spēcīgas politikas, kas cīnās par iedzīvotāju, pilsoņu tiesībām, labklājību un gaišu nākotni, ir apdraudētas, kas ir tikai loģiski. Robežas vaļā, un cilvēks meklē, kur ir labāk dzīvot, kad paša zemē skābeklis tiek nogriezts.
Kā Šlesers pateica tai intervijā laikrakstam "Laiks" - lai taču brauc prom! Tāda attieksme, tāds process, un nekas to neapturēs.