Kopš tās dienas, kad uzzinājām, ka uz salas pirmais slimnieks, pagājušas 2,5 nedēļas. Stress mijas ar paļaušanos liktenim. Un es ļoti sekoju līdzi starptautiskajām ziņām. Mani joprojām nepārstāj izbrīnīt atsevišķu subjektu pat vienaldzība, sak, ko tu tur vervelē, kāda starpība, ka NBA un F1 būs bez skatītājiem, man te bērni slimi, ķieģelis arī uz galvas var uzkrist, karoč, viss normāli, viss pa vecam, visi ņemas ar to vīrusu, man savas problēmas. Vai tik šādi nav iepriekš domājuši visi itāļi? Šodien WHO ir paziņojuši par pandēmiju, un arī te tas ir atsaucies kā paziņojums par publisku un sporta pasākumu aizliegšanu, ja tajos piedalās 1000+ cilvēku. Tādu pasākumu ir ļoti maz, bet vismaz ar kaut ko sāks. Tikai ar šodienu ir pārtraukti lidojumi no Itālijas, tikai šodien! Nu, kā būs, to neviens nezina, tāpēc lielie politiķi ir pārmīzuši jēgu, viņi pārsvarā visi ir cilvēki gados. Es ļoti ceru, ka vīruss paņems savu daļu un visus pēc nopelniem. Bet citādi... Lai Dievs stāv klāt un viss notiek, kā tam jānotiek. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |