*Di_wine*

Zinu, ka neko jaunu nepateikšu, un tie, kas interesējas par kvantu fiziku un dažādām teorijām to, iespējams, labi zina. Bet man tāda mirklīgā sajūta bija pirmoreizi + atziņa, ka "es pati sevi izdomāju, pats visu visu laiku izdomāju". Tik(doma)-tik(doma)-tik(doma), un tā tas indivīds izdomā to laiktelpu, kurā dzīvo, izdomā visu laiku un pat visus citus, izdomā visu, par ko viņam stāsta ziņās un raksta īsziņās, viss Visums ir izdomāts. Un nonākam pie tā, ka Pats ir Radītājs. Un nonākam pie tā, ka viss ir ilūzija.
Ne velti mēs katrs pasauli spējam izjust, ieraudzīt un sadzirdēt tikai, TIKAI caur savu ES un EGO. Tu nevari redzēt to, ko neredzi, un dzirdēt to, ko nedzirdi. Tu neredzi sev aiz muguras, tu neredzi savu muguru, tu nedzirdi, kas notiek divus stāvus zemāk vai citā valstī. (Vai ir tāda valsts?) Tu redzi, mani, dzirdi tikai to, kur esi tagad. Ko esi izdomājis šajā momentā aiz momenta.
Arī tas ir fakts, ka laiktelpa ir izdomāta tikai cilvēka fiziskā līmeņa dzīvei.
Tajā brīdī, sekundes miljondaļā it kā nebiju fiziskajā šajā realitātē un tā vieta, uz ko skatījos, it kā tribultojās. Viss it kā vienlaicīgi notika vairākās realitātēs. Bet tajā pašā laikā - nekur. Nekā un nekur nebija.
Kaut kad tumšā laikā, kad skaties pa logu un pats un visa telpa atspīd logā, bet tajā pašā laikā redzi arī to, kas ir AIZ stikla, var padomāt par to, kā viss ir un kas ir. Kas ir īsts un kas ir izdomāts. Sāpes? Kad pagājušogad iegriezi pirkstā, tajā mirklī sāpēja? Kur tās sāpes ir? Kur ir tas mirklis? Kur ir tava bērnība - vai tas viss vispār ir noticis? Vai atceries 2000.gada 2.martu - tā taču bija vājprātā svarīga diena, kur katru sekundi BIJI un kaut ko DARĪJI, DOMĀJI.
Tā atkal cita teorija, vairāk ezotēriska. Bet viss jau ļoti saistīts.
Labi pamežģīt galvu :)