Pamatdarbiņā viss ir dirsā (ne man personīgi, bet kopumā, man vispār patīk ģeneralizēt un tas man reizēm ļoti traucē dzīvot), tāpēc jāpadalās ar ainu no papilddarbiņa: nesen tulkoju dokumentālo gabalu (dokumentālie gabali vispār ir dieva doti, jo maksā pa minūtēm, bet teicējs runā lēni kā apstāvētājs, un ja labi ieklausās, garajās pauzēs var sadzirdēt, kā kontā birst nauda) un sērijas nobeigumu sadzejoju godam - "Šeit satiekas sausums un plūdi, trūkums un pārpilnība, nāve un dzīvība" (pirms kāda laika nosapņoju, ka miršu š. g. 20. aprīlī, un ja tā tiešām būs, rekur sērojošie pakaļpalicēji varēs pasmelties, tā teikt, gan instagramam, gan kapakmenim, ja).

Vēl es kaut kad sapņoju, ka esmu galīgi ne pa tēmu uzņēmusies ārkārtīgi svarīga projekta vadību (diezgan nereāli, jo es nekādus projektus ikdienā nevadu, vismaz ne apzināti), un mostoties vēl paspēju nodomāt: "Ko es te vispār daru, mans vienīgais uzdevums bija gulēt".

Sociālā distancēšanās sākotnēji bija mans sociofoba slapjais sapnītis (un joprojām ir, jo man no sirds un rajona riebjas rindas, pūļi, lielveikali, pārpildīti tramvaji, daudzbērnu ģimenes, pensionāri un cilvēki, kuri domā, ka viņiem viss pienākas), taču es nezinu, kā/vai spēšu izturēt vēl mēnesi - viss šis sūds varēja norisināties pāris gadus atpakaļ, kad es fiziski nespēju iziet no mājas, tolaik es būtu bijusi īsta izolācijas pirmrindniece; nebiju domājusi, ka to jebkad teikšu, taču es gribu redzēt savus draugus, pārspriest darba lietas ar kolēģiem, ceturtdienās iet uz Drink&Draw, sēdēt krogā, klausīties slikti apskaņotus pagrīdes grupiņu koncertus, braukt kaut kur ellē ratā, skatīties uz skaistām sievietēm sabiedriskajā transportā un galu galā arī iet uz terapiju klātienē, jo es nespēju izturēt šito erzacdzīvi, ibio rio dežaneiro.

Gaidu to brīdi, kad beidzot varēšu paraudāt.