Kā man visu šo laiku ir gājis? Karjeras dzīve ir gājusi uz labo pusi, un es jau 4. nedēļu strādāju par biroja planktonu valsts lielākajā vergturu uzņēmumā [tiem, kas tankā - Maximā, mīļie tovarišči, Maximā], kas nav gluži pats aizraujošākais darbs pasaulē, tomēr tam, vismaz pagaidām, ir krietni vairāk plusu, nekā manai spožajai desu cepējas karjerai Narvesenā vai ik dienas arvien tuvāk nervu sabrukumam virzošajā Dinaz benzīntankā, kur manas un apkalpojošās sfēras attiecības ņēma savu neizbēgamo galu, kad sev pavisam neraksturīgā manierē kādā saulainā rītā paziņoju 'fuck this shit, I'll become a stripper' un uzliku galdā atlūgumu, bet ne par to ir stāsts - protams, žurku skrējiens un kas tik ne, bet pagaidām man nav sevišķu iebildumu [es zinu, ka paies laiks un mani tas tracinās tāpat, kā viss līdz šim - I've been there, I've done that].
In other news, vakardiena nāca ar vēstīm, ka atrasts manas vecmāmiņas līķis [manā dzimtā laikam nemirst miegā un ar mācītāju pie gultas, manā dzimtā tikai atrod līķus], es īsti nezinu, ko man šajā sakarā domāt un just - viņa bija ģimenei zudusi jau krietnu laiku atpakaļ, dzēra līdz kliņķim, kopš es sevi atceros, un pirms 7-8 gadiem apmetās uz bomža dzīvi Spilves mazdārziņos [kopš tā brīža mana māte sāka uzdot viņu par mirušu nezināmos apstākļos], kur, acīmredzot, nodzērās līdz ar galiem. Teorētiski man vajadzētu būt kaut kādām sentimenta paliekām vismaz, galu galā es ar viņu pavadīju visai krietnu laiku savas bērnības, un jāatzīst, ne to pašu sliktāko - jāteic gan, ka tie bija vēl tie naivie laiki, kad es neko daudz no tā visa nesapratu [atceros, pirmās klases ābecē, tajā violetajā ar zaķi uz vāka, kādā uzdevumā bija jāuzraksta 3 savas vēlēšanās un viena no manējām bija "Lai vecmāmiņa beigtu dzert", nez, ko pēc tam iesāka skolotāja], neiztrūkstošā kandžas pudele zem spilvena par spīti manam iepriekšminētajam ābeces palīgāsaucienam likās pilnīgi normāla parādība un točkas Māri es pazinu labāk, nekā savus klasesbiedrus, un tikai vēlāk, daudzmaz apzinātā vecumā, kad viņas dzeršana kļuva patiesi vājprātīga ar visām no tā izrietošajām sekām, pār mani nāca apgaismība, ka tā īsti nevar [kas, jāpiebilst, man netraucēja visu vēlīno pusaudzību dzert kā traktoristam, bet tā laikam ir universāla manas paaudzes iezīme, ne tikai rādītājs manas ģimenes kvēlajai alkohola mīlestībai]. Protams, jebkura ziņa par nāvi mani izsit no līdzsvara, bet arī sevišķas vēlmes apraudāt no dzīves sen izsvītrotu cilvēku man šobrīd nav, un grūti spriest, cik pareizi tas ir - tiesa gan, vērtējot savu iepriekšējo pieredzi, es vienmēr tikai pēc bērēm apjēdzu, kas ir noticis, un bēres, savukārt, vēl tikai sekos; kas zin, kā man un manai psihiskajai [ne]stabilitātei tas viss beigu beigās izies.
Vēl es jūtos nogurusi, sapisusies meistarībā un visbeidzot izsista no sliedēm, jo ne jau katru dienu man mirst radi [ceru, ka darba vietas visudāsni piešķirtās 2 tuvinieka nāves brīvdienas man darīs kaut cik laba].