Esmu atgriezusies, biedri - atgriezusies, lai strādātu parādītu jums кузькину мать.
Kopš strādāju nakstmaiņās, saullēktam vairs nav ne kripatiņas tās burvības, kas senāk lika caurām naktīm ar tādu vai citādu dzēriena tilpumu nokūkot pie loga [jeb senajos Jūrmalas gatves laikos pie planšetēm vai gleznošanas mājasdarbiem] līdz brīdim, kad var saklausīt pirmos putnus, sētniekus un tramvajus, nē, tagad saullēkts ir tikai pārlieku spožs indikators tam, ka drīz būs maiņas beigas. Vēl pa šo laiku es esmu paspējusi konkrēti izdegt, apciemot psihologu un apsvērt domu ar galvu pa priekšu nomesties no tuvākā tilta, taču prieka vēsts ir tāda, ka benzīntanku par maizesdarbu saukšu vēl tikai divas atlikušās maiņas - jā, manu mazo lasītāj, esmu nodevusi savus panka ideālus, uzcirtusi business casual kārtu un ieriktējusies siltā vietiņā aiz monitora daudzmiljonu vērtā vergturu kompānijā ar balto cilvēku darba laiku no astoņiem līdz pieciem un attiecīgi arī algu, uz ko nav jāskatās caur mikroskopu [vai, tas laikam bija komercnoslēpums]; vēl šī visa sakarā es esmu eksmatrikulējusies no savas alma mater [piedod, bibliotēkzinātne, tu neesi īsti manā gaumē] un jūtos labi, jūtos lieliski.