Paradoksālā kārtā man manā vienīgajā brīvdienā ir jāpilda opeterenes lomu un jāvāc sūdus aiz mazmāsiņas, kas 18 stundas dienā [es nepārspīlēju, mans mazais lasītāj] pavada internetos un uz mūsu žēlajiem pīkstieniem par mājas soļa apdarīšanu atbild ar traktorista cienīgiem krievu spēka vārdiem, dievsapžēlojies, mana vēlme pārvākties brīžiem pārsniedz vēlmi ēst vai gulēt - ak, kur gan tu esi, personīgā telpa, kur gan tu esi, privātā dzīve, kad pienāks tas brīdis, kad vienīgais cilvēks, aiz kura man būs jāvāc, būšu es pati.
Esmu beidzot parakstījusi darba līgumu, pasniedzējs ir uzklausījis ideju, saule spīd iekšā pa logu tā, kā vienmēr ir spīdējusi pavasaros, un nekas daudz nenotiek - nepiekopju sociālo dzīvi [un izskatās, ka nepiekopšu arī], studēju 3D Max tīri cērtamas eglītes vadībā, pīppauzēs sērīgi kūpinu savu ābolu tabaciņu, reizi periodā mēģinu palasīt bībeli [bez reliģiskas nots, man vienkārši ir interesanti], esmu pārgurusi un īgna, un kopumā, ja man izdosies tikt galā ar šo visaptverošo bardaku [vai arī atvienot savu kretīnisko radinieci no interneta barošanas sistēmas un ar sūdainu mietu aizdzīt pie trauku kalniem], varētu mēģināt pagleznot, kamēr gaismas pareizās, jo skate, kā izrādās, nāk brēkdama. Dzīvojieties.