Dienas ir atsākušas ierasto gaitu, es izglītojos, metinu pasūtījumus, dāsni ziedoju Dionīsam un ik vakaru guļu saldu, noguruša cilvēka miedziņu, tas ir labi, tas ir lieliski.
Vakardienas ilgās un saturīgās runas ar biedrīšiem stiprina manu pārliecību par to, ka visiem viss būs skaisti un pēc notīm [viņi ir pelnījuši, viņiem ir grūti gājis], tikmēr es pati sev reizēm mazliet atgādinu suni no tās vienas filmas, kurai nekad neatceros nosaukumu un iespējams, ka varbūt pat neesmu redzējusi, visādi var gadīties - saimnieks nomira, bet suns 12 gadus no vietas katru dienu devās uz staciju viņu gaidīt mājās, stulbi, es nezinu, kur tas mans milzīgais spēks palika.