Lieta, kas manā izpratnē ir ekvivalenta spļāvienam sejā, ir ēdiena izbrāķēšana - ja es kādam gatavoju ēst, tas tomēr ir kaut kāds cieņas un rūpju izrādīšanas akts, vairāk vai mazāk, turklāt padomā tik, tu ar visām savām sirds asinīm esi cepis, vārījis, šmorējis, kāsis un smalcinājis, panējis, kausējis ūdens peldē un ko tik visu vēl ne, bet ja no tava veikuma noknābā pāris kumosus un lūko ledusskapī pēc cīsiņiem un vakardienas kartupeļiem, tad tā vien gribas zvelt pa ģīmi ar kaut ko smagu - ibio rio, bada gados varēja ēst vienu un to pašu kāpostu zupas katlu nedēļu no vietas un nebija nekādas vainas, tagad izlepuši kā velnsviņzin kas, būs laikam katru dienu jāservē putna pienu un ambroziju, jopcik rozā [te jāatzīmē, ka es gatavoju patiešām labi, šeit problēmai sakņu nav].