Vienīgais, uz ko es ceru, ir tas, lai nākamnedēļ Valmierā pieturētos stabils laiks - man nav nekas pret nepārtrauktu sauli un +455233445 grādiem, nav nekas arī pret vietēja mēroga orkānu un pa gaisu lidojošiem kokiem [vismaz varēs tādā suņa laikā instead of painting sēdēt savā Eiropas apmaksātajā pajumtē, tempt alu un skicēt to, kas redzams pa logu], taču šādu laikapstākli es nevaru ciest - vienā brīdī spīd saule, jau nākamajā lietus izbendē visu tavu ogles/krīta muāāhslu [skrienot slēpties, tu piedevām paspēj visu nenofiksēto šedevru vienmērīgi izsmērēt pa žaketi un ej mājās kā putnubiedēklis], vēl nākamajā atkal spīd saule un tā tu vislaik skraidi no vienas vietas uz otru, pa vidam mēģinot kaut ko uzskricelēt, lai pasniedzēja nenoskrūvē tev galvu.
Veldzējos Kriņicā un dzīve notiek, tā vienkārši.