Iespējams, ka man no rīta vienkārši vajadzēja iekampt kaut ko spirtotu, lai vieglāk runājas, jo velnsparāvis, mans muldēšanas potenciāls ir litros neizmērāms un es bez pūlēm varu izrunāt lāci no meža, turklāt 3 valodās, taču šodien izpildījos zem katras kritikas - muļļājos, stostījos, aizmirsu vārdus, apmulsu katra teikuma beigās un vienvārdsakot, izgāzos kā veca sēta, jo protams, kas gan cits no manis bija gaidāms - uz priekšu, sieviet, uz priekšu pretī savai gaišajai nākotnei ar savu dirsā pa kreisi iespraužamo angļu valodu! Zvērīgas dusmas pašai uz sevi, un varbūt vecuma sentiments, varbūt otrā diena skaidrā liek par sevi manīt, taču man pietrūkst tā maģiskā laika, kad pēdējoreiz kārtoju valsts eksāmenus, vēl vecajā 69. iestādē. Iespējams, ka man vienkārši bija gaišāka [lasīt: mazāk sajāta] galva, taču tolaik viss kaut kā gāja no rokas, bez mazākās piepūles, skolotāji par mani brīnījās un biedri apskauda, konsultācijās pavadāmo laiku es šķiedu galvenokārt Zaķusalā vai Matīsa ielā [labi, не будем о грустном] un atzīmes nāca pašas, atlika tikai paņemt pildspalvu un piesēsties pie eksāmena lapas - 'I was fifteen and I was in love', kaut ko tamlīdzīgu teica Mr. Nobody galvenais varonis [ārpus tēmas, taču atceros, Mr. Nobody es kopā ar biedrīšiem skatījos šogad, janvārī, bija šausmīgi auksts, mēs bijām nupat pārnākuši no krodziņa un turpinājām ar mindfuck filmu maratonu - kad es iemigu, Līvija man noņēma brilles, tas ir teju vai jaukākais, ko man kāds vispār ir izdarījis].
Metināšu planšetes un triekšu no kakliņa - dzīvojieties, patērētāji, jo kur tad jūs dirsā liksieties.