Jūrmalas gatves 90. nams un tā vadība mani padara pilnīgi vai fiziski slimu, taču pozitīvi ir tas, ka man pēkšņi ir uzradušies neskaitāmi daudz domubiedru, kuri ir gatavi zem manas petīcijas parakstīties, pilnīgi nepazīstami biedri nāk un slavējoši sit uz pleca - rīt sakopošu visus savus sievietes spēkus un došos pie pašas direktores, ja ne izkarot taisnību, tad vismaz paust kopējo viedokli [jo kā izrādās, iebilst arī visi mācībspēki, taču vadības sēdēs neviens nav viņos klausījies, jo protams, 600 audzēkņi un pasniedzēji pret Vanagu un Verzu ir salīdzinoši sūds].
Pierakstījos uz plenēru, pēdējo dienu laikā neesmu lietojusi neko stiprāku par 4,7% un ir taisni vai žēl, ka piektdien beigsies manas 'augstās dizaina studijas' Skolas ielā, esmu jau pieradusi pie pasniedzēja dumjās leksikas, pie ikrīta brauciena un pat iegaumējusi autobusu sarakstu. Par transportu runājot, gandrīz katru rītu man autobusā pretī sēž sasodīti skaista sieviete, kuru es neuzkrītoši pētu visu brauciena laiku [viņai ir gandrīz perfektas rokas, viņa izkāpj vienā pieturā ar mani un uz Ģertrūdes ielas nogriežas pa labi, kamēr es pa kreisi, un viņai ir brūnas acis, man laikam ir brūno acu fetišs], un man nav ne jausmas, ko es darīšu pirmdien, kad atkal būs jākratās izglītoties tepat pa Pārdaugavu. Dzīvojieties, patērētāji.