Tā sapriecājos par durvju zvanu, pametu savas neizceptās vizītkartes un nesos vērt vaļā, bet tur kaut kāds ķēms no Baltkoma man jautā, vai es skatos TV un vai šeit ir Kreslera iela 6, jēzusmarija [jā, pilnai laimei man trūkst vienīgi televīzijas, iespraud pats sev to kabeli]. Ai. Kaut kā mierīgi, svētdienu vakariem ļoti neraksturīga vientulība ar mūziciņu un kaķi, taču tas nemazina manu vēlmi pārvākties uz kaut kurieni, kur būtu iespējams sagrābstīt mazliet vairāk personīgās telpas - skaisti jau te ir, un omulīgi, un visādi citādi, taču nekādas privātās dzīves.
Lasu un pārlasu, un nezinu, smieties vai raudāt, vai ko, un lamāju pati sevi: 'neraksti, dieva dēļ neraksti, sieviet, gāz sev pa nagiem ar to pusmetrīgo rasēšanas lineālu, kurš te tik smuki stāv, dari visu iespējamo - izdzer to viskiju, kurš noslēpts aiz tumbām, ej izmazgā grīdu, uzzīmē mājasdarbu vai izlasi to sūdīgo grāmatu, kura nav attaisnojusi uz sevi liktās cerības ne par kapeiku, taču neraksti, neraksti, pat neskaties uz podziņu 'Sūtīt jaunu vēstuli', tev tas nav vajadzīgs, tu mierīgi aiziesi gulēt un no rīta pamodīsies ar tukšu galvu, iztīrīta un formatēta, rīts taču vienmēr ir gudrāks par vakaru, tāpēc neraksti, neraksti...'
Es gribētu visu tā viegli - izdzēs failiņu, restartē sistēmu un dzīvo tik nost ar mierīgu sirdi.